Gulbeniete Una Birzniece ada kopš 7.klases. Uz to viņu pamudinājusi darbmācības skolotāja Gulbenes vidusskolā. Visa sākums bijis zeķu pāris, kam sekojis rozā krāsas džemperis un adījumi klasesbiedrenēm.
Gulbeniete Una Birzniece ada kopš 7.klases. Uz to viņu pamudinājusi darbmācības skolotāja Gulbenes vidusskolā. Visa sākums bijis zeķu pāris, kam sekojis rozā krāsas džemperis un adījumi klasesbiedrenēm.
Šodien adīšana ir Unas vaļasprieks, kas pārtapis nelielā biznesā. Viņa stāsta, ka 1981.gadā sākusi strādāt Gulbenes autokombinātā, kur darinājusi siltus adījumus arī kolēģēm.
“Gulbenē, ejot pa ielu, bieži vien pamanu cilvēkus, kuriem esmu noadījusi džemperi vai jaku. Tas ir patīkami, īpaši, ja redzu, ka cilvēks to valkā ilgu laiku. Tas nozīmē, ka mans darbs nav bijis velts. Cenšos adīt tā, lai adījums būtu izskatīgs arī pēc daudzkārtējas mazgāšanas. Mums abiem ar vīru ir džemperi, kurus adīju pirms 20 gadiem,” lepojas rokdarbniece.
Una stāsta, ka šodien daudz vairāk varot ļauties vaļaspriekam, jo problēmas nesagādājot materiāls. Dzijas un tās toņu daudzveidība esot ārkārtīgi plaša.
“Dažkārt ir tā, ka dzija pasaka priekšā rakstu, to nevajag izdomāt. Jau uzlūkojot dziju, zinu, ko no tās adīšu. Sākotnēji no dziju klāsta izvēlējos galvenokārt mierīgos toņus, piemēram, brūngani dzeltenīgo, bet tagad esmu sapratusi, ka cilvēkiem patīk džemperi, jakas un vestes, kas adītas no spilgta materiāla,” ievērojusi Una. Rokdarbniece nav skaitījusi, cik adījumu tapis kopš pamatskolas gadiem, bet, ņemot vērā, ka mēnesī tiek noadīti vismaz divi džemperi, paveikts ir ļoti daudz. Una stāsta, ka adījumu rakstus nolūkojot rokdarbu žurnālā “Sabrina”, kā arī pati kombinējot rakstus, lai adījums būtu interesantāks.
“Pamanu žurnālā līdz šim neadītu interesantu rakstu un dodos iegādāties dziju. Ģimenē vairs paši nespējām novalkāt to, ko esmu noadījusi,tāpēc nolēmu, ka reģistrēšos par individuālā darba veicēju, lai adījumus varētu pārdot. Uz to mudināja arī mana nevaldāmā kāre adīt. Ja dienā neesmu izadījusi kaut dažas valdziņu rindas, jūtos kā slima. Arī televīzijas pārraides nekad neskatos, ja rokā nav kārtējais adīklis. Labiskos un kreiliskos valdziņus spēju adīt bez skatīšanās – automātiski. Arī autobusā, braucot uz Rīgu, adu,” smejas Una, kura uzskata, ka adīšanai jālīdzinās relaksācijai, nevis mokošam un piņķerīgam procesam. Tieši tāpēc viņa neada rakstainus cimdus un zeķes.
“Adīšana ļauj vaļu dažādām domām. Bija brīdis, kad saņēmu maz pasūtījumu. Tas saistījās ar humanitāro preču iepludināšanu Latvijā, jo cilvēki varēja iegādāties džemperus un jakas par niecīgu cenu. Tagad atkal interesējas par rokdarbiem. Pirmo reizi, piemēram, adīšu pončo. Domāju, ka būs interesanti,” prāto adītāja.
Viņa stāsta, ka visātrāk pasūtījums top tad, ja tas darināms no rupjas dzijas ar rupjām adāmadatām. Kāds būs rezultāts – skaidrs jau trīs dienu laikā. Una pārliecinājusies, ka viņas darinātos adījumus labprāt sievas izvēlas saviem vīriem, uzskatot tos par jauku dāvanu. Tagad Unas darbus iespējams iegādāties arī rīdziniekiem, jo viņa tos atdevusi mākslas salonam.
“Adīšanu ietekmē noskaņojums, tāpēc man ir vairāki iesākti adījumi dažādiem dvēseles stāvokļiem. Sarežģītāko darbu izvēlos tikai labā noskaņojumā, bet, ja esmu norūpējusies vai sadusmojusies, izvēlos vienkāršāko,” smaida Una. Viņa atzīst, ka arī pašai patīk valkāt pašas adītos džemperus, zinot, ka otra tāda nebūs. Piemērs tam ir biezs un silts adīts mētelis, ko Una labprāt uzvelk tad, kad ārā kļūst vēss.
Rokdarbniece nolēmusi pati sev pirmo reizi noadīt kleitu no dažādu krāsu toņu dzijas. “Šis darbs prasīs vairāk laika, bet zinu, ka otras tādas kleitas Gulbenē nebūs. Arī pacietības man tam pietiks,” pārliecināta Una. Viņa piebilst, ka ģimenē augot jauna rokdarbniece.
“Manai mazulītei Agnesei Keitai ir divi gadiņi, bet viņa jau tagad sēž man blakus un, kā nu prot, ada,” smejas Una. Kas zina, varbūt arī meitas vaļasprieks dienās būs adīšana.
