Jāspēj kvēlot Ugunskuri izdeguši, Tikai balti pelni plēn… Dziļi purvā iestiguši, Sārtām mēlēm laizās vēl. Grib vēl gruzdēt, grib vēl kvēlot, Aizvien dziļāk kūdrā lien…
Jāspēj kvēlot
Ugunskuri izdeguši,
Tikai balti pelni plēn…
Dziļi purvā iestiguši,
Sārtām mēlēm laizās vēl.
Grib vēl gruzdēt, grib vēl kvēlot,
Aizvien dziļāk kūdrā lien…
Meža zvēri ceļu mēro
Izdegumam apkārt vien.
Vai tavs mūžs kā uguns dzisis,
Rāmi izdedžos nu dus?
Vai tik kluss un mierīgs gaida,
Kad kāds jaunu liesmu kurs?
Nedrīkst gruzdēt, jāspēj kvēlot,
Aizdegties – kā saule prot:
Uzlēkdama, rietēdama Jaunu dienu atkal dot.
Zemdega raud gruzdēdama,
Bālas lapas zemē sviež…
Saule, kaut ar” rietēdama,
Nosarkdama zeltu šķiež.
Satikšanās
Kā divi strauti mēs,
Ko sīkas straumes nes,
Sit prieka šļakatas
Pa zemē dobto skreju.
Kā divas upes mēs,
Kam lemts nu satikties,
No jauna uzsākot
Sen piemirsušos deju.
No prieka šļakatām,
No sīkām drumstalām
Nu upju satekas
Svin tikšanos ar tevi.
Kā divi strauti mēs,
Kas upes vārdu nes,
Pār viļņu mugurām
Mūs sveicina vējš brīvi.
**
Asteres zied
Ik rudeni
Zied asteres…
Tik dažādas tās šķiet.
Kā atšķirīgi cilvēki,
Kas tomēr kopā iet.
Kā cilvēkos, tā asterēs
Ir tuvāk, dziļāk jāskatās,
Lai atklātos to dvēseles,
Un just, kas tajās mīt:
Bez vārdiem melodija skan,
Un dvēs”les smaržodamas tvan…
Jel, neej garām asterēm!
Liec smaidam priekā tīt!
Vai redzi ziedam asteri?
Tā viena – krāšņāk šķiet Kā saule plašā debesī Tik gaiši, spilgti zied.
