No 28.septembra līdz 2.oktobrim mēs, trīs gulbenieši – Mārtiņš Krauklis, Diāna Briede un šo rindu autore -, piedalījāmies seminārā, kas tika veltīts jauniešu pašnāvību problēmai Eiropā.
No 28.septembra līdz 2.oktobrim mēs, trīs gulbenieši – Mārtiņš Krauklis, Diāna Briede un šo rindu autore -, piedalījāmies seminārā, kas tika veltīts jauniešu pašnāvību problēmai Eiropā.
Seminārs notika Īrijā, un tajā kopā piedalījās apmēram 30 dalībnieki no 9 valstīm – Īrijas, Polijas, Slovākijas, Itālijas, Rumānijas, Grieķijas, Spānijas, Lielbritānijas (Ziemeļīrijas reģiona) un Latvijas. Semināra mērķis bija ne tikai diskutēt par jauniešu pašnāvību problemātiku, bet arī izveidot vienotu jaunatnes darbinieku tīklu cīņai pret jauniešu pašnāvībām.
Mūsu ceļojums sākās jau 27.septembrī, kad izbraucām no Gulbenes, naktī lidojot uz Dublinu un tur gaidot pirmo rīta autobusu uz Galveju, no kurienes ar Galvejas jauniešu centra busiņu devāmies vēl apmēram 60 kilometrus tālāk uz rietumiem, uz salu, kurā notika seminārs. Turpceļā mēs pavadījām 26 stundas. Arī citi bija noguruši, tāpēc pēc vakariņām un nelielas iepazīšanās devāmies pie miera.
Problēma
pastāv visur
Katras valsts pārstāvji bija sagatavojuši prezentācijas par pašnāvību situāciju savā valstī, iepazīstinot ar konkrētiem statistikas datiem, īpašu uzsvaru liekot uz jauniešu pašnāvībām. Tika aplūkoti arī katras valsts pasākumi, kādi tiek darīti, lai mazinātu šo problēmu, kura ir diezgan nopietna lielā daļā Eiropas. Bijām pārsteigti, ka ļoti maz šai problēmai tiek pievērsta uzmanība tieši nacionālā līmenī.
Jau vēl tikai gatavojoties šim semināram, sapratu, ka pašnāvību problēma Latvijā ir ļoti aktuāla. Mūsu valstī pašnāvībās katru gadu iet bojā vairāk cilvēku nekā satiksmes negadījumos. Taču tieši satiksmes drošībai tiek tērētas lielas naudas summas, izstrādājot nacionālas programmas un kampaņas, kas mazinātu šo statistiku. Protams, arī tas ir ļoti svarīgi, taču pašnāvību skaita mazināšanai netiek darīts nekas tamlīdzīgs, īstenībā pat runāt par šo problēmu vēl joprojām mūsu valstī ir tabu. Piemēram, 2005.gadā satiksmes negadījumos bojā gāja 442 cilvēki, bet pašnāvībās miruši 564, turklāt 445 no tiem ir vīrieši. Iespaidīgi! Lai arī pēdējos gados kopējais pašnāvību skaits pamazām samazinās, satraucoša tendence ir joprojām stabils bērnu un jauniešu pašnāvību līmenis.
Seminārā ar prezentācijām un saviem skatījumiem uz jauniešu pašnāvībām viesojās vairāki lektori no dažādām Īrijas organizācijām un institūcijām, arī no Īrijas Parlamenta. Jau sākumā tikām iepazīstināti ar biedējošajiem statistikas datiem, kuri liecina, ka Latvija jauniešu pašnāvību skaita ziņā ir 4.vietā Eiropā (rādītājs ir 17,9 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju) aiz Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Aiz mums seko Īrija. Savukārt vismazākais pašnāvību skaits ir Grieķijā un Portugālē, kur šis rādītājs ir tikai 2,4. Bija ļoti interesanti un noderīgi dzirdēt citu valstu pieredzi. Izrādījās, ka reti kurā valstī tiek veikti konkrēti pasākumi pašnāvību skaita mazināšanai, tāpēc priecēja Īrijas pieredze, kur ir izveidotas pat atsevišķas institūcijas, kas tieši konkrēti strādā pie pašnāvību problēmas. Seminārā strādājām grupās, prezentējām rezultātus citiem, kā arī noslēgumā izstrādājām kopēju iesniegumu Eiropas Savienības vadībai, uzsverot problēmas aktualitāti un nepieciešamos risinājumus, kuriem nepieciešams atbalsts Eiropas līmenī.
Īru kultūras
skaistums
Semināra norises vieta bija Īrijas rietumos uz salas, reģionā, kur viss notiek gandrīz tikai īru (senajā ķeltu) valodā, tāpēc bija iespēja iepazīt arī pašus īrus. Pārsteidzoši, ka tikai 4 procenti īru zina savu valodu, pārējie runā tikai angliski, lai gan oficiālās valstī ir abas. Tāpēc šajā reģionā īri ir noskaņoti ļoti patriotiski un cieši turas pie savām īru saknēm, kopjot tās dažādos veidos. Semināra norises laikā notika arī festivāls, kas bija veltīts īru nacionālo tradīciju saglabāšanai. Piedalījāmies divos pasākumos, kuros viss notika tikai īru valodā. Vienā vakarā apmeklējām tradicionālo īru krogu jeb pabu, kur notika šī festivāla atklāšanas pasākums, kuru translēja arī radio. Savukārt otrā vakarā devāmies uz koncertu katoļu baznīcā, kur skanēja īru tradicionālās mūzikas koncerts, kas visiem ļoti patika. Mēs ar Diānu nespējām pretoties šīs mūzikas valdzinājumam un iegādājāmies pa kompaktdiskam ar oriģināliem ierakstiem.
Īru 5 minūtes
Protams, šajā īsajā laikā izveidojās arī zināms priekšstats par īru tautu. Katru dienu cīnījāmies ar milzīgajām ēdienu porcijām. Viņiem galvenokārt tie paši kartupeļi vien ir! Un bez gaļas laikam arī dzīvot viņi nespēj. Mēs visi trīs esam tādi švaki gaļas ēdāji, tāpēc bija ko turēt.
Īsts piedzīvojums jau pašā sākumā izvērsās ar īru laika menedžmentu. Pēc četru stundu brauciena autobusā pāri visai valstij no Dublinas lidostas tikai gaidījām brīdi, kad ātrāk nonāksim semināra norises vietā. Izrādās, īri par kavēšanos “neiespringst” ne nieka! Tā nu vēl kādas piecas stundas vienkārši gaidījām, kad varēsim braukt, lai gan visam jau sen vajadzēja sākties. Turklāt brauciena laikā
Galvejas jauniešu centra vadītājs Patriks, kurš piedalījies arī Gulbenes jauniešu centra “Bāze” krāsošanas darbos, pa brīdim sauca, ka vēl palikušas piecas minūtes līdz būsim klāt. Sākumā mēs, kā jau pedantiski latvieši, ticējām, ka tiešām pēc piecām minūtēm, taču vēlāk izrādījās, ka tas ir tikai sākums.
Viņiem viss ir sasniedzams piecās minūtēs! Gan brauciens uz koncertu, gan nepieciešamais laiks braukšanai uz veikalu un tā tālāk. Tas arī kļuva par semināra lielāko joku. Ja kāds īrs pateica, ka būs pēc piecām minūtēm, tad mēs visi vienbalsīgi piebildām – pēc piecām īru minūtēm!
Kopumā īri ir ļoti draudzīga tauta, kam patīk joki un izklaides. Un viņi tik tiešām gandrīz katru darbdienas vakaru pulcējas pabos, bet svētdienās – baznīcās. Tās ir divas galvenās īru socializēšanās vietas.
Visvairāk seminārā sadraudzējāmies ar rumāņu meitenēm, ar kurām kopā dzīvojām vienā mājiņā, tāpat arī ar slovāku puišiem un itāļu meitenēm. Priecēja, ka gan slovāki, gan poļi zināja mūsu “Prāta vētru”, kuru mūziku atradām arī mūzikas veikalā Galvejā, kā arī Rīgas melno balzamu un “Laimas” šokolādi.
Savukārt mūsu prezidentes vārds nebija svešs nevienam. Izrādās, ka arī ar itāļu meitenēm Diānai ceļš krustojās jau otro reizi. Pirmā reize bija, Diānai ziemā slēpojot Itālijā, kur ar itāļu meitenēm dalīts viens pacēlājs. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka pasaule tik tiešām ir maza.
Mūsu
ieguvumi
Lai arī visiem bija viens mērķis vadīti, tomēr katrs paņēma sev svarīgāko. Mārtiņš ļoti priecājās par iespēju iegūt jaunus draugus, kā arī praktizēties angļu valodā. “Daudz strādājām grupās, tāpēc katram bija iespēja izteikt savu viedokli un dalīties pieredzē, kas palīdzēja izprast citu valstu situāciju jauniešu pašnāvību jomā. Uzzināju konkrētus skaitļus un statistiku par jauniešu pašnāvībām Eiropā, kas ir vienkārši briesmīgi. Biju pārsteigts, ka Eiropā ir visaugstākais pašnāvnieku skaits visā pasaulē.” Mārtiņš ir gandarīts arī par iespēju apskatīt Īrijas dabas bagātības un kultūru, bet vislielāko sajūsmu viņā izraisījuši “enerdžaizeri” jeb aktīvie uzdevumi, kas bijuši sevišķi patīkami pēc nopietnajām sarunām.
Arī Diāna bija šokēta par iespaidīgajiem skaitļiem, viņa pat iedomāties nevarēja, ka tieši Latvijai ir tik augsti rādītāji. “Šai problēmai tiešām ir nepieciešams pievērst lielāku uzmanību, par ko liecina skaitļi. Esmu skolotāja un ikdienā sastopos ar jauniešiem un bērniem, tāpēc man šis seminārs daudz deva tieši manā skatījumā uz jauniešiem.”
Kopumā mēs visi mācījāmies veidot savu attieksmi, pieņemt, saprast un cienīt citus, kā arī ieklausīties otra problēmās. Ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt atbildīgam un uzmanīgam savos izteikumos un spriedumos, sevišķi starp jauniešiem, kur daudz kas tiek uztverts saasināti un katrs neapdomīgs vārds var būt iemesls kāda cilvēka lēmumam izdarīt pašnāvību.
Domāju, ka šis seminārs katram deva jaunu skatījumu un attieksmi pret cilvēkiem un viņu problēmām. Ikviena cilvēka dzīvība ir vērtība, un par to būtu jācīnās līdz galam.
Lai arī vieta, kurā viesojāmies, bija skaista un cilvēki viesmīlīgi, sapratām, ka tāpat nekur nav tik labi kā mājās. Priekšā tikai vēlreiz nakts lidojums, un sauli uzlecam sagaidījām jau dzimtenē.
