Pieķeršanās. Kā dadzīt’s adatains. Tu ieķēries man krūtīs, Bet es – tev svārku atlokā, Vai esi tu to jutis?
Pieķeršanās
Kā dadzīt”s adatains
Tu ieķēries man krūtīs,
Bet es – tev svārku atlokā,
Vai esi tu to jutis?
Un pavasarī tava dārza stūrī,
Kad saplauks viss,
Nāc paraugies, ko daru:
Es lapas audzēšu
Un poguļošu arī,
Tik ļauj man augt,
Līdz nāc ar saknēm ravēt,
Lai uzzied pogaļas
Sārtvioletiem ziediem…
Tās noglaudi,
Pirms diena iet uz rietiem.
Varbūt vēl spēšu
Pielipt tev pie tērpa
Kā svētnīcā pie kroņluktura svēta.
Pie atloka būs turēšanās ērta,
Un priecāšos,
Ka esmu dadža vērta.
Mātes
prieks
Viens Liktens piesitiens
Un gaisma logā:
Mans bērns ir piedzimis
Un skaļi raud…
– Kāpēc ir jāraud bērnam
Un tik skaļi?
Bet visi apgalvo – tā vajagot.
Mans mīļais bērns!
Šķiet, putniņš dzied pie loga –
Tā mana sirds, kas gavilējot trīs
No mīlestības asinssārtām stīgām,
No pasaules – kas nu pie kājām krīt.
