Manuprāt, piemērotākais laiks pastaigai pa kapsētu ir rudens, kad gaisā jaušama trūdošu lapu un mārtiņrožu smarža, kad dabā valdošā noskaņa liecina, ka kaut kas ir beidzies, lai pēc kāda laika sāktos no jauna.
Manuprāt, piemērotākais laiks pastaigai pa kapsētu ir rudens, kad gaisā jaušama trūdošu lapu un mārtiņrožu smarža, kad dabā valdošā noskaņa liecina, ka kaut kas ir beidzies, lai pēc kāda laika sāktos no jauna.
“Varbūt tieši rudenī dzīvo dvēseles vislabāk saprotas ar mirušo dvēselēm,” prāto tirzmaliete Astrīda Baldone, ar kuru kopā staigājam pa Tirzas pagasta Kancēnu kapsētu, kas rajonā teritoriāli ir lielākā lauku kapsēta, jo aizņem sešus hektārus. Astrīda labprāt pavada arī ekskursantu grupas un stāsta par kapsētā apbedītajām personībām.
“Kad 1823.gadā sāka celt Tirzas baznīcu, kapsētu no baznīckalna piekalnes pārcēla uz vietu, kur tā atrodas arī šodien. Pirmie apbedījumi te varētu būt izdarīti laikā no 1823. līdz 1826.gadam. Mēģinājām sameklēt kādu zīmi, kas liecinātu par senāko apbedījumu. Mums izdevās rast kapu zīmi, kurā bija minēts 1878.gads. Kapsētai vieta izvēlēta tā, lai tad, kad zvana baznīcas zvans, to dzirdētu ne tikai kapsētā, bet arī Galgauskas, Druvienas, Lizuma un Adulienas pusē. Šīs skaņas pēc to intervāliem jāprot lasīt. Piemēram, kad apglabā cilvēku, no viena zvana mēles pieskāriena līdz otram jāgaida gandrīz minūte, bet svētrītā zvans skan priecīgi,” stāsta A.Baldone.
Mirušo neglabā vēlā pēcpusdienā
Vecie kapsētas vārti savulaik atradušies starp divām priedēm, kas augušas aiz kapličas, kuru savā gleznā iemūžinājis mākslinieks Ludolfs Liberts – Marisa Vētras mātes krustdēls.
“Par ūnikumu uzskatāma kapliča, kas celta reizē ar kapsētas izveidi. Kapličas ārpuse ir saglabājusies, atjaunota ir tikai iekšpuse, kā arī jumta segums. Piebraucamais ceļš kapsētai gan tautā, gan rakstnieces Aīdas Niedras darbos dēvēts par “zagļu ceļu”. Iedomājieties, ja jūs no Sinoles gar Tirzas staciju pa upes krastu un mežu varat aizbraukt līdz pat Grotes krogam Druvienā, neviena nemanīti, kur vēl labāks ceļš var būt zagto zirgu pārdzīšanai. Viens šā ceļa posms – no Kancēnu kapsētas līdz Āžu dzirnāvām – joprojām tiek saukts par “krievu tiltiem”, jo tur ir staigna vieta, kam pāri bijuši salikti apaļkoki,” stāsta A.Baldone. Viņa ievērojusi, ka Tirzas kapos mirušos neglabā vēlā pēcpusdienā, bet cenšas to darīt līdz pulksten 14.00. Kapu rok apmēram pulksten 11.00.
“Esmu dzirdējusi nostāstu: ja dienā apglabā divus vai vairāk cilvēku, tad tas, kuru apbedī pēdējo vēlu pēcpusdienā, paliek pie kapsētas vārtiem, lai sagaidītu nākamo. Vai tā ir, nav kam pajautāt,” bilst Astrīda. Viņa stāsta, ka savulaik galvenā kapsētas aleja atradusies tieši pretim kapličai. Senās alejas kapsētas veco daļu sadala slejās. Piemēram, kapsētas daļā gar ceļu, kas ved uz Jaungulbeni, apglabāti cilvēki, kas miruši nelabā nāvē, nākamajā slejā – tie, kas miruši nespējniekmājā jeb šodien sauktajos pansionātos.
“Arī šodien vairāk vai mazāk šo cilvēku kapu kopiņas atrodas nostatu no citām. Varbūt, lai atgādinātu, ka ar dzīvību nevar spēlēties,” prāto Astrīda.
Atklāj cilvēku turību
“Kapsētā parādās arī cilvēku turība. Par to liecina krusti, kaltās metāla sētas un ķēdes, kā arī kapakmeņi. Kā tas ir bijis agrāk, tā ir šodien. Kapsētā iespējams aplūkot dažādu kalēju meistardarbus, jo divu absolūti identisku darinājumu nav. Ja puslīdz vienādi ir krusti, tad atšķiras to pamatne. Tas pats sakāms par kapu soliņiem,” stāsta Astrīda. Viņa atceras, ka bijis laiks, kad aizgājēju izvadījis mācītājs. Tagad tā vairs neesot, jo tuvinieki cenšoties ievērot mirušā pirmsnāves vēlēšanos. Gadoties, ka izvadīšanā piedaloties reizē gan mācītājs, gan apstāvētājs.
Interesi izraisa arī pamatīgās kapu plāksnes, kas, iespējams, uzskatāmas par turības apliecinājumu, kā arī no metāla kaltie vainagi ar ziedu elementiem, kam katra ziedlapiņa pārklāta ar emalju. Vainagi ievietoti speciālā ietvarā un segti ar stiklu, tiesa, laika gaitā stikls sen jau saplīsis.
“Kaltos žogus un krustus darināja vai nu Liepājā, vai Pēterpilī. Tie bija ļoti dārgi, bet lētākais lietais krusts maksāja trīs cara laika rubļus. Tolaik naudai bija cita vērtība,” stāsta A.Baldone.
Vēsturiski nozīmīgi apbedījumi
Pavadone stāsta, ka katru gadu kapsētā ar cilvēku palīdzību atklājas vēsturiski interesantas apbedījumu vietas. “Mēs ilgi meklējām vietu, kur apbedīti Andrieva Niedras vecāki. Domājam, ka esam to atraduši. Tagad tuviniekiem jau otro gadu ir iespējams atbraukt un nolikt ziedus. Arī Annas un Kārļa Merkmaņu atdusas vietu mēs nezinātu, ja mana klasesbiedrene Zaiga Pinne nebūtu radiniece Merkmaņiem. Annas un Kārļa dēls Leonīds ir Operetes teātra mākslinieks, kas darinājis dekorācijas daudzām izrādēm,” stāsta A.Baldone. Uz brīdi viņa apstājas pie diviem akmens krustiem. Uz viena rakstīts, ka te atdusas viens no pašiem pirmajiem Tirzas skolas skolotājiem Sausais, kura kapavieta atklāta tikai pagājušajā gadā. Kancēnu kapos atdusas arī kapsētas iesvētītājs, Tirzas baznīcas mācītājs Šīlings, dziedātāja Marisa Vētras vecāki, Elzas Ķezberes tuvinieki un daudzi citi. Te rodami arī Liepkalnu un Misiņu dzimtas apbedījumi, Tirzmalietes kapavieta, Tirzas baznīcas draudzes ērģelnieka Kārļa Dzelzkalna kaps, kuru pavadot ļaudis izveidoja goda vārtus, Emiļa Melngaiļa meitas Lindas Subres kaps, jo viena komponista dzīvesbiedre bijusi tirzmaliete. Neliela kapa plāksne vestī, ka Kancēnos mūža vietu radusi arī vārdotāja Made Šmaugais (dzimusi Dreiškena). A.Baldone atzīst,ka kļūst arvien grūtāk izsekot apbedījumu vietām, jo cilvēki, kas varētu daudz ko pastāstīt par Tirzas pagasta dzimtām, jau paši atdusas kapsētā.
“Apglabāto mieru sargā eņģelis, kura rokā vienmēr kāds cilvēks ieliek ziedu. Kā Tirzas kapos nokļuvusi eņģeļa skulptūra, kas to atvedis, no kurienes, mums nav zināms. Skulptūra it kā esot analoga tai, kas atrodas Ziemas pils laukumā Sanktpēterburgā. Varbūt ir kāds cilvēks, kas eņģeli atvedis, lai kaut kam par kaut ko izlūgtos svētību? Varbūt šī svētība ir vajadzīga tirzmaliešiem? Varbūt,” domā A.Baldone.
