Sestdien, 28.oktobrī, Gulbenes vecajā kapsētā pulcējās pareizticīgie, lai kopā ar savu mācītāju – Tēvu Aleksandru – tradicionāli atzīmētu vecāku sestdienu.
Sestdien, 28.oktobrī, Gulbenes vecajā kapsētā pulcējās pareizticīgie, lai kopā ar savu mācītāju – Tēvu Aleksandru – tradicionāli atzīmētu vecāku sestdienu.
Tā tradicionāli ir pirms Svētā Dmitrija Solunska svētkiem (8.novembrī). Šajā sestdienā īpaši godā karā kritušos, kā arī visus tos, kas šīszemes gaitas beiguši priekšlaikus. Ikviens pareizticīgais šajā laikā godā un piemin savus vecākus un draugus, kas viņsaulē.
Kapličā ar aizdegtām svecītēm rokās kristieši klausījās Tēva Aleksandra lūgšanās, dziedāšanā, lūdzās paši.
Mācītājam rokās bija vīraka kvēpināmais trauks. Katrs šajā brīdī atcerējās un pieminēja savus mīļos, kas beiguši staigāt šīszemes gaitas.
Tēvs Aleksandrs, uzrunājot ticīgos, atgādināja, ka Dieva priekšā cilvēki netiek iedalīti dzīvajos un mirušajos, Dievam visi ir dzīvi. Viņš uzsvēra, ka savus mīļos, ko esam apglabājuši kapsētā, varam uzrunāt ar lūgšanas palīdzību, varam lūgties par viņu dvēseļu mieru un tādējādi arī paši justies atviegloti.
“Cilvēkam ir dota unikāla Dieva dāvana – atmiņas. Mirstot cilvēka acu priekšā ir visa nodzīvotā dzīve. Labi, ja ir patīkami atcerēties to, kas bijis. Grūti, ja pagātnē palicis kas slikts, nesakārtots, pat zemisks. Ir jālūdzas par šiem cilvēkiem, lai viņi iemantotu dvēseļu mieru,” sacīja Tēvs Aleksandrs.
Pēc svētbrīža kapličā Tēvs Aleksandrs devās svētīt atdusas vietas, ja draudzes locekļi izteica tādu vēlēšanos. Draudzes pārstāvji vispirms mācītāju veda pie četrām kapu kopiņām, kur atdusas traģiski bojā gājušās trīs bērnudārza audzēknes un viņu audzinātāja.
