2. Ar darba kolēģiem jau sarunāts, ka ceturtdien viņš strādās līdz pusdienlaikam, lai uz to laiku, kad kundze nāk mājās, viss jau būtu sagatavots.
2.
Ar darba kolēģiem jau sarunāts, ka ceturtdien viņš strādās līdz pusdienlaikam, lai uz to laiku, kad kundze nāk mājās, viss jau būtu sagatavots. Vai tiešām vēl kaut kas varētu būs aizmirsts? Ne reizi vien gan dzirdēts sakām – ilgi un labi plānotais reti kad izdodas tā, kā iecerēts. Kā šķiet, šoreiz nudien nav kam noiet greizi.
* * *
Ceturtdienas rīts gan Arvīdam, gan viņa abiem kolēģiem sākās kā ierasts – parastie dzelzceļnieku ikdienas darbi. Jāpavizinās ar drezīnu un jāpārbauda kāds sliežu posms. Vēl pavisam nesen tur viss bija kārtībā, tā ka šoreiz šim darbam vairāk tāda kā apgaitas funkcija.
Nez, vai tāpēc, ka rīts bija visai apmācies un šķita – var arī uzlīt, vai varbūt tāpēc, ka “Arvīda kundzei dzimumdiena svinama”, Modrim azotē atradās maza blašķīte, kuru tad nu uz Sarmītes veselību pienācās iztukšot. Mēriņš, lai arī niecīgs, izrādījās krietni stiprs, un atceļā Arvīdam mēle jau manāmi pinās.
Stingri apņēmies – vairāk ne druskas, jo – kā tad ar iecerētajiem lielajiem plāniem, viņš no jaunas sastiķēšanas atteicās. Vīri tā kā drusku apvainojās, bet Arvīds viņus pārliecināja, ka vakariņām vēl cepetis gatavojams, ka tas ir atbildīgs darbs, kuram vajag skaidru galvu. Pavilkuši kolēģi uz zoba par baltu priekšautiņu, lakatiņu ap galvu un pavārnīcu rokā, pa brīdim spaidīdami drezīnas signālu, vīri jautri atgriezās mājās.
Te pēkšņi kādā līkumā, laikam jau no spalgās skaņas izbiedēts, no krūmiem izvēlās pelēks kamols un metās pāri sliedēm, tieši zem riteņiem. Īsti nesapratuši, ko nozīmēja paskaļais būkšķis un kas tas bija par zvēru, vīri apturēja drezīnu. Suns vai zaķis? Suņa gan būtu žēl, bet vai nu šis tik dumji rīkotos? Drīzāk riedams pakaļ skrietu. Pagājis gabaliņu atpakaļ, turpat dzelzceļa malā Alfrēds pirmais pamanīja zaķi – lielu, pelēkbrūnu greizaci, kurš nu gulēja, kājas atstiepis, pavisam šķībs.
Re, te nu arī tavs cepetis, – turēdams paprāvo dzīvnieku aiz ausīm, viņš spieda to rokās Arvīdam. – Vēl pavisam svaigs un silts. Bodē vis tādu nedabūsi. Īsta gaļa, bez nitrātiem un dabiskā vidē barojusies.
Savādu izjūtu pārņemts, Arvīds lūkojās uz krietna pusmetra garumā izstiepušos ķermeni. Kā nu tā? Veselu zaķi! Ar visu kažoku, kājām un ausīm! Tādu, kurš tikko bijis dzīvs un kaut kur pilnīgā nejēgā diebis!
Ei, veči, nē! Es nekad neesmu zaķi dīrājis! Es to nevaru! Un kur nu vēl galvu nogriezt! Zivs – tā ir cita “ģela”!
Ko nu lauzies,Alfrēds metās pārliecināt. – Nekā sarežģīta tur nav. Piesien aiz kājām pie griestiem, iegriez tur, tur un tur, un tālāk viss ies kā pa sviestu. Pēc tam pats teiksi – neko tādu neesi ēdis. Un kundzei būsi tādu cepeti pagatavojis, kāda nav pat labākajos restorānos.
Paklausies mani kā vecu mednieku, – iebilda Modris un, apsēdinājis Arvīdu uz platformas malas, vēlreiz visu pamatīgi izskaidroja. Tad, iestūķējis zaķi kaut kur kabatas dziļumā atrastā maisiņā, viņš iespieda to rokās joprojām apjukušajam Arvīdam un īsi nokomandēja: – Braucam!
Lai arī Alfrēds ar Modri nerimās viņu iedrošināt un dot derīgus padomus, Arvīds joprojām stīvi lūkojās uz zaķa kājām, kas rēgojās laukā no maisiņa stūra… “Tam vēl līdz cepetim kā līdz pastardienai…”
* * *
Un tomēr – saini ar tikpat kā medījumu Arvīds līdz mājām aiznesa. Iegājis vannas istabā, izslidināja zaķi no maisiņa un vēl ilgi skatījās uz to.
“Nē, tā šitā lieta neies,” viņš pie sevis nodomāja.
Paredzamais darbs it kā bija apskaidrojis prātu, un nu tas šķita vēl grūtāk padarāms.
Sapratis, ka vispirms jāpaveic vienkāršākie un zināmie darbi, Arvīds vispirms aizgāja uz veikalu, kur pēc sen sastādītā saraksta nopirka visu nepieciešamo, tad izņēma pasūtīto ziedu pušķi, tad uzklāja galdu… Neaizmirsa arī garkājainās vīna glāzes un salvešu gredzenus. Ieskatījās vannas istabā.
Atcerējās, ka kādā atvilktnē noslēpis veikalā pirktas mākslīgo ziedu vītnes, ar kurām bija iecerējis apvīt jubilāres goda krēslu. Vispirms tas jāizpušķo. Gan jau tas cepetis vēl paspēs izcepties…
Tad sameklēja svečturus un sasprauda tajos sveces. Un atkal ieskatījās vannas istabā.
Tad nomazgāja bumbierus un vīnogas. Sakārtoja traukā. Nolicis to uz galda, atcerējās, ka kaut kur bufetē jābūt greznākam augļu traukam. To noteikti vajag sameklēt.
