Skulptūra “Jauneklis III” tapa no nelielas atlūzas simttonnīgam akmenim, kas tika izrakts no zemes un atvests uz manu darbnīcu no Turaidas apkārtnes, lai tajā atveidotu iecerēto skulptūru Dainu kalnam – Austras koku.
Skulptūra “Jauneklis III” tapa no nelielas atlūzas simttonnīgam akmenim, kas tika izrakts no zemes un atvests uz manu darbnīcu no Turaidas apkārtnes, lai tajā atveidotu iecerēto skulptūru Dainu kalnam – Austras koku.
Kad Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte uzsāka rīkot ikgadējus Novadnieku tikšanās pasākumus Tirzā, es Novadnieku birztalai par godu izveidoju skulptūru “Labās cerības asni”. Uzstādot skulptūru, mani satrieca skats, kas atklājās Novadnieku birztalai pretī esošajā baznīckalniņā!
Uz augstiem statņiem saslietas stāvēja milzu degvielas mucas, visapkārt zeme klāta naftas produktu plankumiem, dzelžiem, riepām un vēl citām grabažām. Zeme ap šausmīgo benzīntanku bija traktoru izdangāta! Nemitīgā darba kņada kā pūžņojošs augonis disonēja ar baznīcas cēlo stāvu turpat kalnā! Šajā baznīcā bija laulājušies mani vecāki! Ko viņi teiktu, ja būtu dzīvi un redzētu šo postažu! Pats es tur nevarēju stāvēt un rādīt visiem ar pirkstu uz šo noziedzīgo ņirgāšanos par cilvēku cēlām jūtām un garīgumu, ko glabāja sevī baznīckalns un cēlā celtne tā virsotnē. Savu protestu, “zaļo domāšanu” un vēlmi uzjundīt arī apkārtējos cilvēkos līdzīgas jūtas varēju izteikt tikai ar savu darbu, ar tēlu valodu. Nākamajā gadā noorganizēju treileri un savu jauno skulptūru noliku pāri grāvim Novadnieku birztalā, lai tā sēž un skatās uz šo postažu, lai tā izsaka garāmgājējiem, kas par šausmīgu lāstu ir komunistiskā ideoloģija.
Pienāca Lielais Pārmaiņu laiks. Kolhozs savu darbību beidza, sākās cita dzīve un citas attiecības. Tirzas pagasts, kultūras nama vadītājas Aldas Albertes mudināts, vairākkārt mēģinājis atrast līdzekļus un veidoja pat bartera darījuma iespējas, lai skulptūra piederētu pagastam, bet tas viss apsīka un izzuda kā ūdens smiltīs, ko par skulptūras iegādi daudz svarīgāki sadzīves un jaunās dzīves notikumi strauji klājās viens pāri otram. Arī baznīckalniņš tagad sakopts un baznīca cēla un balta aicina pie sevis gan ceļotājus ekskursantus, gan dievlūdzējus. Vienu brīdi biju domājis atvest “Jaunekli III” uz savu Mārupītes parku, kurā man atrodas ap 30 lielas un mazākas skulptūras. Parks pie Mārupītes atrodas pretī manai darbnīcai, un tas ir savdabīgs izmēģinājumu poligons visām manām skulptūrām, līdz tām vienai pēc otras pamazām atrodas savas paliekošas mājvietas.
Dzejnieku Andreju Eglīti pirmo reizi satiku un viņa silto, kautro rokas spiedienu saņēmu Rīgā uz Nacionālā teātra skatuves. Mums kopīgs bija gods 1994.gada 18.novembrī būt to 17 pulciņā, kuri pirmoreiz pēc okupācijas saņēma Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeni. Vēlāk tikāmies prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas inaugurācijas svinībās Rundāles pilī, Zinātņu akadēmijas pilnsapulcēs un vēl neuzkrītoši dažos citos pasākumos. Un vēl arvien es apbrīnoju dzejnieka 93 gadu garās dzīves izteikto pašdisciplīnu, iekšējo līdzsvarotību un, protams, viņa dzeju.
Pēc Andreja Eglīša guldīšanas dzimtajā Ļaudonas kapsētā blakus viņa – dzejnieka un dēla – garā mūža garumā pateicībā un nebeidzamā mīlestībā apdziedātai mātei manī nostiprinājās pārliecība, ka “Jauneklis III” atbilst Andreja Eglīša būtības izteicējam. Un ļoti zīmīgi man likās tas, ka pēdējais ārpus Rīgas ceļojums dzejniekam bija uz Dainu kalnu Turaidā. Biju priecīgs, ka esmu atradis piemērotu mājvietu savam dzejiskajam Varoņjauneklim, kura divi iepriekšējie “brāļi” atrodas Dainu kalnā.
Par skulptūras aizceļošanu no Tirzas zināja gan pagasta priekšsēdētājs, gan Tirzas attīstības fonda līderis, jo 1.augustā nosūtīju Tirzas kultūras dzīves dvēselei un manai ilggadējai kontaktpersonai Aldai Albertei vēstuli, ka šoruden vienā gaišā rītā ieradīšos un jaunekļa skulptūru pārvietošu dažus desmitus kilometru pa Latviju virzienā aiz Madonas uz Ļaudonu.
Skulptūrai pakaļ ierados 23.augustā, jo tādas ekspedīcijas sarīkošana ir ļoti darbietilpīgs un sarežģīts process, kas aizņem daudz laika un pūļu. Kāda Tirzas iedzīvotāja ieradās un lūdza atļauju izdarīt fotouzņēmumus sev par piemiņu. Ja viņa būtu teikusi, ka vēlas foto arī publicēt, tad es viņai būtu paskaidrojis, ka mūsu brīvajā valstī pastāv autortiesību aizsardzības likums, kas aizsargā autoru intereses, kad viņu darbi tiek publicēti masu saziņas līdzekļos. Žēl, ka to viņai nepateica arī žurnāliste Malda Ilgaža, kura uzklausījusi tirzmalietes Bernardas Pavļukēvičas informāciju par skulptūru, fotoattēlam klāt vēl pievienoja pavisam rūgtu rakstu, kura virsraksts vien jau ir nepatiess apmelojums manai mākslinieka darbībai – “Skulptūru aizved, nevienu nebrīdinot!”.
Nu, lūk, tā nu es esmu nonācis līdz tai skumjajai notij, kas man ir prasījis smagus brīžus un traucējis strādāt. Ar vieglu žurnālistes spalvas pavērsienu es tiku pataisīts par cilvēku, kurš nebija pat tā vērts, lai žurnāliste pirms sava raksta publicēšanas kaut vai pazvanītu un uzzinātu, kādēļ es, viņasprāt, tā pēkšņi, negaidīti un nepieskaitāmi esmu rīkojies.
Mēs tagad, paldies Dievam, atkal dzīvojam brīvā valstī un esam brīvi ļaudis. Tikai vēl arvien pār mums klīst vergu domāšanas ēna un mēs piemirstam, ka Brīvība nav visatļautība, bet ir vēl lielāka Atbildība, kas dod spēku ne tikai iet uz priekšu, bet arī atzīt savas kļūdas, mācīties no tām un vērst tās par labu.
Indulis Ojārs Ranka, Tēlnieks un gleznotājs (2006.gada 23.oktobrī Rīgā)
