Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas izdotais rīkojums paredz, ka skolās 2000./2001.mācību gadā jāievieš paplašināta skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēma.
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas izdotais rīkojums paredz, ka skolās 2000./2001.mācību gadā jāievieš paplašināta skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēma. Skolēnu zināšanas iespējams vērtēt gan desmit ballu sistēmā, gan “ieskaitīts un “neieskaitīts”.
“Jauno skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēmu rekomendē, bet tā nav obligāta. Par to mums visiem kopā vēl daudz jādiskutē. Skaidrību vajadzētu rast līdz 2001.gada martam. Galvenais, lai skolēnu zināšanas novērtētu objektīvi. Diemžēl sākotnēji, kad izskanēja šis ierosinājums dažādot vērtēšanas sistēmu, skolotāji un galvenokārt skolēnu vecāki bija to nepareizi sapratuši. Proti, ka ministrija atcels skolās desmit ballu vērtēšanas sistēmu, bet turpmāk visus skolēnu sasniegumus mācībās vērtēs ar “ieskaitīts” vai “neieskaitīts”. Ja būtu šāds noteikums, tad jebkurš 7.Saeimas deputāts iestātos pret tā realizēšanu,” saka Tautas partijas 7.Saeimas deputāts, bijušais izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols. Viņš uzskata, ka šī informācija līdz pedagogiem un bērnu vecākiem ir novadīta neprecīzi. “Tad, kad iepazinos ar pieņemtajiem dokumentiem, patiesība izrādījās citādāka. Desmit ballu sistēmu saglabās kā vērtēšanas pamatu un nemainīs. Uzskatu, ka tā šobrīd Latvijas skolām ir vispiemērotākā,” saka M.Vītols.
Skolotājiem dotas papildu iespējas
“Jaunā vērtēšanas sistēma dod papildu iespējas skolotājiem,” uzskata M.Vītols. Piemēram, ja mācību semestrī skolēni konkrētā mācību priekšmetā apgūst piecas vai sešas mācību tēmas, tad skolotājam ir iespēja katras tēmas apguves beigās organizēt pārbaudes darbu un skolēnu zināšanas vērtēt desmit ballu sistēmā. “Tas nozīmē, ka vienā mācību priekšmetā skolēnam semestrī būs apmēram piecas vai sešas atzīmes tajos kontroldarbos, kas saistīti ar konkrēto mācību priekšmetu. Desmit ballu sistēmā jāturpina vērtēt arī semestra noslēguma un mācību gada pārbaudes darbi. Tādējādi “ieskaitīts” vai “neieskaitīts” varētu lietot, piemēram, pārbaudot zināšanas ikdienā vai laboratorijas darbos,” domā M.Vītols.
Jaunākajās klasēs jābūt atzīmēm
Vērtējums “ieskaitīts”, “neieskaitīts” vispārizglītojošo skolu jaunākajās klasēs neesot piemērojams, jo šā vecuma skolēniem vēl neesot pilnībā izveidojies pašapziņas līmenis, tāpēc viņiem atzīmes ir būtiskas, uzskata deputāts. Arī vecākiem labāk iespējams sekot bērna sekmēm. “Laba atzīme ir motivācija bērna darbam skolā. Tiesa, jāņem vērā psiholoģiskais faktors, lai, darbu novērtējot ar sliktu atzīmi, netraumētu bērna psihi,” saka M.Vītols. Viņš jauno sistēmu vērtē pozitīvi. Tiesa, savs spriedums par to ir Gulbenes vidusskolas direktoram Aivaram Mednim. “Praktiski šādi strādājam jau otro gadu, tomēr man ir žēl pedagogu laika, ko viņi patērē sākumskolas klasēs, rakstot skolēna zināšanu novērtējumu. Skolotājs stundām ilgi ir nopūlējies, bet rezultātā ne bērna vecāki, ne viņš pats nesaprot, kādas tad ir zināšanas,” saka A.Mednis.
Sistēma piemērota vidusskolām
M.Vītols uzskata, ka, lai kaut ko ieviestu no jauna, tas ir jāpārbauda un jāskaidro pat vairākus gadus. “Nebija pareizi vispirms izdot rīkojumu, bet to skaidrot pēc tam. Ir grūti diskutēt par sistēmu, kas nav pārbaudīta. Manuprāt, “ieskaitīts” un “neieskaitīts” vairāk ir piemērots vidusskolas klasēs, jo šā vecuma jaunieši jau apzinās, kāpēc mācās, ko vēlas sasniegt,” saka M.Vītols. Šādam pamatojumam nepiekrīt Gulbenes vidusskolas skolotāja Ilona Rubene. Viņa uzskata, ka ne visi vidusskolā mācās nākotnes motīvu vadīti. “Daļa jauniešu mācās tādēļ, ka nav kur palikt,” saka I.Rubene. Diskutējot, kādu vērtēšanas sistēmu konkrētā skolā izmantot, ir izskanējis viedoklis, ka “ieskaitīts” vai “neieskaitīts” var sabojāt bērnos prieku mācīties. Var rasties neizpratne, kāpēc viss ir “ieskaitīts”, bet rezultātā – tikai četras balles. Viens ir ļoti centies darbu paveikt iespējami labāk, otrs – paviršāk, bet rezultāts ir viens. “Absolūti precīzi visu novērtēt nevarēsim,” secina A.Mednis.
Jāļauj skolām izvēlēties
Igaunijā izveidota sistēma, ka katra skola pati izvēlas tādu skolēnu zināšanu vērtēšanas sistēmu, kāda atbilst skolas darba metodikai. Valsts nav tā, kas centralizēti norāda, kādai tai jābūt. Valsts ziņā ir vispārējais izglītības standarts un noteikumi, kādi jāievēro centralizētajos eksāmenos.
M.Vītols stāsta, ka strādājot pie tā, lai, sākot ar 2003./ 2004. mācību gadu, centralizētie valsts eksāmeni, beidzot vidusskolu, vienlīdz būtu arī vairāk vai mazāk veiksmīga “biļete”, iestājoties kādā no augstskolām. Tādējādi nevajadzēs maksāt par iestājeksāmeniem, būs vieglāk izskaust korupciju, jo nav noslēpums, ka studenta vieta augstskolā dažkārt tiek nopirkta. Bijušais izglītības ministrs uzskata, ka pieļauta kļūda, vidusskolās pārejot uz mācību priekšmetu izvēles sistēmu, tāpēc, sākot ar 2001.gadu, skolu izlaiduma klasēs dominēs mācību programmu izvēles princips.
Būtiska ir skolas autonomija
“Mani neapmierina lielā dokumentu aprite starp konkrētu skolu un Izglītības ministriju ,un citām ar mācību iestādi saistītām iestādēm. Tā nepalīdz skolotājiem racionāli izmantot laiku. Izglītības sistēmā mēs joprojām turpinām pārspīlēt ar centralizāciju. Ja, pieņemot atbildīgus lēmumus, ievērotu katras skolas autonomiju, ieguvums būtu lielāks. Izglītības ministrija nevar būt regulators, kas visu nosaka ar reglamentētu nolikumu. Noteicošām jābūt skolu un ministrijas partnerattiecībām,” saka M.Vītols. Šādam uzskatam pievienojas arī A.Mednis. Vidusskolas direktors nerod atbildi uz jautājumu, kāpēc pedagogi – fanātiķi veic valsts funkcijas. Proti, kādreiz Latvijā bijušas dažādas zinātniski pētnieciskās iestādes, kas izstrādājušas mācību programmas, bet šodien katrs skolotājs praktiski veido savu mācību programmu.
Tuvākās nākotnes jautājums
Runājot par skolotāju darba algām, M.Vītols atzina, ka valstī skolotājs strādā ne tikai vienu slodzi, bet pat trīs. Tās ir vairāk nekā 27 mācību stundas nedēļā, tādēļ skolēnu un skolotāju slodze skolā ir problēma, kas atrisināma tuvākā nākotnē. “Ir jāpanāk, lai, strādājot vienu slodzi, skolotājs par to saņemtu labu atalgojumu. Tādējādi viņš spētu labāk sagatavoties mācību procesam, jo šodien tam praktiski neatliek laika. Eiropas Savienības valstīs slodze ir 16 stundu nedēļā,” saka M.Vītols. Viņš uzskata, ka ir jāpalielina pedagogu darba alga un jāievieš to papildu diferencēšana, piemēram, piemaksājot par maģistra grādu pedagoģijā. “Materiāli ir jānovērtē tas, ka pedagogi paaugstina izglītības līmeni, bet tiem skolotājiem, kuri strādā un mācās, jāpiešķir studiju kredīts, ko pēc tam valsts dzēš,” uzsver M.Vītols.
