Katram cilvēkam ir savi kritēriji, pēc kuriem viņš vērtē citus.
Katram cilvēkam ir savi kritēriji, pēc kuriem viņš vērtē citus. Runājot par sevi, es nešaubīgi varu teikt, ka manas simpātijas pieder cilvēkiem, kuri spēj pateikt “es gribu”, jo, lai gan skaidrība par savām vēlmēm palaikam pavīd ikviena cilvēka apziņā, ne visi spēj uzdrošināties tās atklāt citiem.
Iespējams, ka sava nozīme ir sabiedrības attieksmei, jo cilvēku, kurus dzirdētais “es gribu” fascinē, tomēr ir mazāk, nekā to, kurus tas atbaida un atgrūž. To varētu saistīt ar sabiedrībā valdošo stereotipu, kur pastāv cilvēku iedalījums runātājos un darītājos, uzsverot abu iedalījuma pārstāvju nesavienojamību.
Gadījumos, kad vēlmes un iegribas ir tik spēcīgas un spilgtas, lai “es gribu” cilvēka apziņā neapslāptu līdz pat to iegūšanas brīdim, šī frāze tiek saistīta ar mērķtiecību, savukārt tajās reizēs, kad “es gribu” mērķis svārstās no viena objekta uz otru, īpašniekam gala rezultātā neko neiegūstot, tā asociējas ar pārejošām kaprīzēm.
Varbūt tieši šo iemeslu dēļ daļa sabiedrības cenšas savas vēlmes un iegribas noklusēt, jo līdz ar ieceru atklātību publisks kļūst arī ceļš pretī tām. Sevišķi sāpīga citu klātbūtne ir tad, kad “es gribu” mērķis paceļas virs vidusmēra cilvēkam it kā pieļaujamās normas, kad veiksmes gadījumā tiek pausta naidīgi skaudīga attieksme pret taviem panākumiem, bet neveiksmes gadījumā netiek žēlotas nievājošas piezīmes un dzēlieni.
Šeit man gribētos pieminēt tos cilvēkus, kurus nekas nespēj atturēt no uzdrošināšanās runāt par savām vēlmēm vietā un nevietā. Galu galā, tāpat kā savas slimības atzīšana ir pirmais solis ceļā uz atveseļošanos, arī savu vēlmju formulēšana vārdos ir primārais priekšnosacījums ceļā uz to iegūšanu. Arī izvirzīto mērķu nepastāvība ir pieļaujama un dažos gadījumos pat nepieciešama, ņemot vērā, ka skaidrība par iegūstamo rezultātu veidojas, tuvojoties mērķim, bet, apjaušot izvirzītā mērķa patieso seju, ne vienmēr tā sakrīt ar sākotnējiem priekšstatiem.
Līdz ar to man gribētos domāt, ka pateikt “es gribu” ir tikpat svarīgi, cik atļauties būt elastīgam un atkāpties no sākotnējiem mērķiem par spīti citu attieksmei. Ne tikai klaja atzīšanās vēlamajā, bet arī saprātīga svārstīšanās starp vēlamo un nevēlamo ir solis pretī pilnīgākai sapratnei par to, ko īsti gribas un kā pie tā tikt.
