Ziedu salons “Krāčukakts” 18.decembrī svinēs desmit darbības gadu jubileju. Visus šos gadus uzņēmumu vada gulbeniete uzņēmēja Dzintra Gailāne.
Ziedu salons “Krāčukakts” 18.decembrī svinēs desmit darbības gadu jubileju. Visus šos gadus uzņēmumu vada gulbeniete uzņēmēja Dzintra Gailāne.
Ikdienas darbā viņa liekot lietā ne tikai labas puķu pazinējas, bet arī rūpniecības prečzines iemaņas.
– Kur rodams sākums jūsu uzņēmējdarbībai?
– Manai mammai puķu audzēšana bija vaļasprieks, kas pamazām, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, kļuva par peļņas avotu. Padomju gados puķu tirgotājus sauca par spekulantiem, lai gan tas bija grūts darbs, kas tikai no malas izskatījās nieks. Es tolaik mācījos skolā, bet puķu bija daudz, tāpēc no ravēšanas neizbēgu. Mamma par dobes izravēšanu man maksāja rubli, jau tad liekot apzināties, ka materiālai ieinteresētībai ir liela nozīme. Man daudz labāk par ravēšanu patika kopā ar vecmāmuļu tirgū pārdot ziedus, jo mums abām labi šī darbība saskanēja, varēju arī ar cilvēkiem parunāties. Kad ziedu bija vairāk, pat uz Rīgas tirgu braucām. Tagad smejos, ka tie bija mani pirmie soļi pretim savam tagadējam biznesam.
– Noteiktu laiku bijāt saistīta ar dārzkopības biedrību “Aromāts”.
– Jā. “Aromātā” pārdevām tulpju, narcišu un gladiolu sīpolus, kas savulaik arī bija ienesīgs tirdzniecības veids. Kamēr studēju, galvenokārt ar visu nodarbojās mamma, bet, kad kopā ar ģimeni atnācu uz Gulbeni, sapratu, ka no puķu audzēšanas neatteikšos, jo tas nozīmētu aizlaist iekoptās zemes platību, kas bija prāva. Šodien gan no tās esmu atteikusies, jo apzinos, ka nespētu tikt ar to galā.
“Aromātā” par vadītāju nostrādāju apmēram gadu, bet tur, kur ir daudz cilvēku, nav iespējams izvairīties no savstarpējām domstarpībām. Vienmēr bija kāds neapmierinātais, lai gan pats nespēja dot padomu, kā būtu labāk. Man apnika strīdēties, tāpēc atteicos no vadītājas amata. Tagad zinu, ja kaut ko neizdaru, pati esmu vainīga.
– Kas bija visgrūtākais, sākot patstāvīgu biznesu?
– Sameklēt piemērotas telpas. Beidzot Bērzu ielā 4 radām izdegušas nelielas telpas, kuras vīrs palīdzēja izremontēt. “Aromātā” strādāju kopā ar Antru Trusli, tāpēc aicināju viņu sev līdzi, jo arī viņa nejutās labi toreizējā kolektīvā. Ak, pirms puķu salona izveides pavisam neilgi tēva saimniecībā, kas atradās Gaujas ielokā un saucās “Krāčukakts”, nodarbojos ar lauksaimniecību, bet ātri sapratu, ka labības audzēšana nav domāta man. Tirgošanās gan, iespējams, tāpēc, ka to esmu apguvusi augstskolā un savā laikā Ogrē strādājusi par prečzini. No lauksaimnieciskās darbības šodien saglabājies tikai tirdzniecības uzņēmuma nosaukums.
– Vai tas nozīmē, ka bez zināšanām tirdzniecībā neko labāk neuzsākt?
– Nē, tā nav, bet tomēr labāk, ja ir šīs iemaņas, jo cilvēki, ar kuriem jāsadarbojas, mēdz būt dažādi, bet, ja ir zināšanas, tad man nevar iesniegt pavirši aizpildītus dokumentus, iesmērēt sliktu preci un tamlīdzīgi. Protams, katrs sākums ir grūts, kad ir arī kļūdas, bet no tām jau vienmēr var kaut ko jaunu iemācīties. Kā katrā uzņēmumā, arī manējā jāņem vērā, ka no dokumentu kaudzēm neizbēgt, tāpēc priecājos, ka man ir laba grāmatvede.
– Vēlme paplašināties radās pakāpeniski?
– Protams, bet viss atkal bija atkarīgs no telpām. Arī pie tagadējām – Rīgas ielā 38 -nenācās viegli tikt, jo tās atrodas pilsētas centrā, tāpēc tīkotāju bija daudz. Vispirms vajadzēja vienoties ar saimnieku, tad telpas kapitāli izremontēt, izmantojot pat dzelzs sijas, jo pretējā gadījumā ēka vispār neturētos kopā.
Ir pagājuši desmit gadi, un atkal veikala telpas ir par šaurām, jo rodas vēlēšanās izdabāt pircējiem, nemitīgi dažādojot preču grupas. Ne viens vien veikala apmeklētājs izteicis vēlmi reizē ar ziediem iegādāties arī nelielu dāvanu un laba konjaka vai šampanieša pudeli, bet mums šobrīd tādas iespējas nav. Gulbenes centrā telpu jau sen nepietiek. Uzbūvējām ēku, kur tagad atrodas Lejas aptieka, bet mums nebija jēgas tur pārcelties, jo platība atbilda pašreizējai.
– Jūs plānojat dienā darāmo, lai visu paspētu?
– Bez tā neiztikt. Jau vakarā domāju, ko darīšu rīt, lai gan dienas plāni negaidot var izmainīties. Daudz laika prasa preču sagāde. Lai gan veikala darbinieces cenšas pierakstīt cilvēku vēlmes, ne vienmēr tām iespējams izdabāt, jo tās mainās ne tikai pa nedēļām, bet pat dienām. Jāņem vērā arī konkurence, jo neesam vienīgais veikals, kur pārdod ziedus, lai gan Gulbenē visi saprotamies labi. Ja nepieciešams, savstarpēji izpalīdzam.
Katram veikalam izveidojusies arī sava klientūra, jo gulbenieši labprāt pērk ziedus. Pat balvenieši brauc uz Gulbeni pēc ziediem, kā arī lai pasūtītu dažādus pušķus. Ārzemnieki labprāt izmanto iespēju ar mūsu starpniecību kādam nosūtīt ziedus ne tikai Gulbenes, bet pat Balvu un Rēzeknes rajonā. Ziedus iepērkam no citām valstīm, jo, piemēram, rozes garos un spēcīgos kātos pie mums neviens vietējais nespēj izaudzēt. Man arī pašai vislabāk patīk rozes, jo tās līdzinās dzīvei, kurā netrūkst skaistuma un ērkšķu.
– Jūs esat darba devēja nelielam, bet darbīgam kolektīvam.
– Šobrīd strādā septiņas darbinieces. Īpašu atlases konkursu nerīkoju, bet arī nepazīstamus cilvēkus darbā nepieņemu. Visas meitenes ir floristes, kas šīs zināšanas apguvušas dažādos kursos. Reizi gadā viņām maksāju vismaz par vieniem kursiem, jo arī ziedu pušķu veidošanā jāņem vērā jaunākās modes tendences, jāapgūst jauni floristikas materiāli un tamlīdzīgi. Arī pati katru nedēļu divas dienas pavadu Rīgā, kur izvēlos preces, lai neļautos to vienveidībai, no kuras neizbēgt, paļaujoties tikai uz preču piegādātājiem.
– Vai viegli būt sievietei uzņēmējai?
– Dažkārt esmu par to domājusi un salīdzinājusi vīrieti uzņēmēju un sievieti uzņēmēju. Manuprāt, sievietes ir atbildīgākas, viņām ir lielāka pienākuma sajūta, precizitāte. Uz viņām iespējams vairāk paļauties. Būtībā jau viss ir atkarīgs no konkrēta cilvēka. Domāju, ka ne katrs var būt uzņēmējs, jo mēs esam ārkārtīgi dažādi. Cilvēks, kurš pēc savas būtības ir mākslinieks, nekad nebūs uzņēmējs.
Arī mana darbiniece Antra savulaik uzsāka savu biznesu, bet ātri apzinājās, ka tas nav domāts viņai. Tagad Antra ir nepārspējama pušķu veidotāja. Uzskatu, katram jādara tas, ko viņš prot. Uzņēmējdarbībā neiztikt bez drosmes riskēt, bez noteiktas aprēķina devas, bez spējām paredzēt, jo viens ir sagādāt preci, bet otrs – to pārdot, lai varētu laikā samaksāt preču piegādātājiem, samaksāt darbiniekiem algu, nodokļus un daudz ko citu. Domāt un rīkoties jebkuru uzņēmēju, tajā skaitā arī mani, piespiež konkurence.
– Jūs ļaujat izpausties kolektīvā savam noskaņojumam?
– Ja man sāp galva, tad, atnākot uz darbu, to skaidri pasaku, lai gan citkārt cenšos apvaldīt emocijas un iekšējās izjūtas. Manā kolektīvā katra darbiniece ir personība, tāpēc cenšamies savstarpēji cita citu cienīt. Nekad arī darbiniekus īpaši nepārbaudu, vai viss ir izdarīts, jo visi ir pieauguši cilvēki. Ļoti labi zinu, ko no katra iespējams prasīt un sagaidīt. Domāju, ka neesmu barga priekšniece, cenšos būt koleģiāla, lai gan mazliet ievēroju subordināciju, neļaujot tai kļūt kādu pazemojošai.
– Uzņēmējdarbība ir visa jūsu dzīve?
– Tā īsti nevar teikt, jo cilvēks nevar dzīvot tikai ar domām par darbu, tāpēc katru gadu cenšos aizbraukt kādā tālākā ceļojumā. Šovasar man draugi piecdesmitajā dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Grieķiju. Darba lietas uz laiku atkāpās, lai gan vienalga, kur es būtu, vienmēr cenšos ievērot kaut ko jaunu un savam darbam noderīgu. Katrā valstī ieeju vismaz vienā ziedu veikalā. Esmu pārliecinājusies, ka tie nekur nav tik skaisti kā pie mums. Savu darbu esmu veidojusi tā, lai varētu arī atpūsties, pavadot laiku kopā ar ģimeni.
– Kādām nodarbēm atvēlat brīvo laiku?
– Esam sākuši nodarboties ar kalnu slalomu. Dūšas man vēl pietiek, lai gan sākumā bija mazliet bail, tomēr saņēmos, ja bērni to spēj, es arī varu. Vasarā dēlam iemācīju spēlēt lielo tenisu. Speciāli braucām uz Valmieras sporta stadionu mācīties. Uzskatu, ka bērni ir kaut kam jāpiesaista, lai neizvēlas neceļus. Arī mājās visi spēlējam basketbolu un volejbolu. Stundām ilga sēdēšana pie televizora nav domāta man, jo vislabāk jūtos tad, kad esmu kustībā. Pat, aizbraucot atpūsties uz siltajām zemēm, nevaru kā citi visu dienu gulēt saulē. Ja neko citu nevaru iesākt, tad vismaz staigāju.
– Teiktais liecina, ka esat sportiska uzņēmēja.
– (Smejas.) Savā laikā daudz laika atdevu sportam, kas man deva ne tikai praktiskās iemaņas, bet veidoja arī domāšanu. Esmu sporta meistare šaušanā ar pistoli, kurai nav svešas starptautiskas treniņnometnes. Tagad gan vairāk nekā desmit gadus neesmu šāvusi, tāpēc nolēmu piedalīties Latvijas sporta veterānu sacensībās, kas notiks Rīgā. Ar interneta starpniecību saņēmu uzaicinājumu. Gribas satikties ar draugiem. Godīgi teikšu, ka sportiskās aktivitātes un uzņēmējdarbību atļaujos savienot tikai pēdējā laikā, kad darbā viss it kā nostabilizējies, lai gan, tiklīdz būs jaunas veikala telpas, darāmā atkal būs ievērojami vairāk.
– Ko jūs sev vēlētu?
– Tikai veiksmi!
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Dzintra Gailāne.
– Dzimusi: 1956.gada 13.augustā Gulbenē.
– Mācījusies: Gulbenes pamatskolā, Gulbenes vidusskolā, Latvijas Valsts universitātē.
– Darbs: 15 gadi nostrādāti Ogrē, Gulbenē – uzņēmēja.
– Ģimene: precējusies, vīrs Jānis, 12 gadus veca meita Indra un 14 gadus vecs dēls Oskars.
– Dzīvē galvenais: vienmēr būt kustībā!
– Ļoti patīk: rozes un ekstrēmi sporta veidi.
Dzintras raksturojums
– Steidzīga, enerģiska, tieša, nedaudz vīrišķīga, noteikta, prasīga pret sevi un citiem, uzņēmīga, nebaidās riskēt, atklāta, sportiska, prot slāpēt emocijas un paslēpt nelādzīgu omu, uzticas cilvēkiem, radoša, apzinīga, ideju un ieceru ģeneratore, skaidri apzinās mērķi, zina, kā to visātrāk sasniegt.
