Gulbenietis Edgars Ojārs Mārtinsons Latvijas Republikas proklamēšanas 88.gadadienai veltītajā svinīgajā pasākumā, kas rīt notiks Gulbenes kultūras centrā, saņems Gulbenes pilsētas domes Atzinības rakstu par ieguldījumu Gulbenes pilsētas attīstībā.
Gulbenietis Edgars Ojārs Mārtinsons Latvijas Republikas proklamēšanas 88.gadadienai veltītajā svinīgajā pasākumā, kas rīt notiks Gulbenes kultūras centrā, saņems Gulbenes pilsētas domes Atzinības rakstu par ieguldījumu Gulbenes pilsētas attīstībā.
“Protams, tas ir patīkami, bet domāju, ka nedaudz pārsteidzīgi, jo visu mūžu esmu strādājis galvenokārt ar amatieru kolektīviem,” ir pieticīgs E.O.Mārtinsons. Šobrīd viņš vada Gulbenes kultūras centra vīru vokālo ansambli “Namejs”, kā arī ir otrais diriģents Tirzas kultūras nama sieviešu korim “Tirzmalietes”.
“Esmu atteicies no mūzikas pedagoga darba skolā, jo šodienas bērni ir atraktīvi, viņiem patīk gados jauni skolotāji,” saka E.O.Mārtinsons. Ievērojamu sava mūža daļu viņš strādājis Cēsu rajonā, tad pārcēlies uz Gulbenes rajonu, kur strādājis par muzikālo pedagogu Gulbenes pamatskolā, vēlāk – Krišjāņa Valdemāra un Ozolkalna pamatskolā. Par pedagogu viņa vadīto kolektīvu dalībnieki un bijušie audzēkņi saka, ka E.O.Mārtinsons ir ne tikai ļoti stingrs un prasīgs, bet arī ļoti labestīgs.
Edgaru Ojāru Mārtinsonu
dēvē arī par tautas skolotāju, kurš pārliecinoši pierāda, ka latvieši bija, ir un paliks dziedātāju tauta.
“Savā darbā ievēroju principu: ir jāstrādā tā, lai būtu rezultāts, savukārt, lai būtu rezultāts, ir jābūt disciplīnai. Par to savulaik liecināja Gulbenes pamatskolas jeb sarkanās skolas koris, kas izcīnīja pirmo vietu rajonā. Esmu prasīgs pret sevi un, cik vien iespējams, atļaujos tāds būt arī pret citiem,” saka pedagogs.
E.O.Mārtinsons arī pats iesaistījies dažādu muzikālu kolektīvu darbā. No Cēsīm viņš mērojis ceļu uz Rīgu, kur valsts dziesmu un deju ansamblī “Daile” dziedājis vīru dubultkvartetā, kas aktīvu darbību uzsācis 1969.gadā. Kopā ar “Daili” būts neskaitāmos koncertos ne tikai Latvijā bet arī Krievijā. Noteikts dzīves periods atdots darbībai Tautas korī “Beverīna”, ko tolaik vadījis mūsu novadnieks Imants Kokars. No viņa E.O.Mārtinsons daudz mācījies kā diriģents, tas ļāvis stāties arī Cēsu rajona kopkora priekšā. Viņš darbojies Cēsu vīru vokālajā kvartetā, ko Edgars pats arī vadījis. Valsts vokālo ansambļu skatē kvartets izcīnījis godpilno otro vietu. E.O.Mārtinsona atmiņā vienmēr paliks arī diriģenta Edgara Račevska vadītais Nacionālais vīru koris, kurā dziedātāji braukuši no visiem Latvijas novadiem. Kolektīvs dziedājis ne tikai Latvijā, bet plūcis laurus, izcīnot zelta un sudraba medaļu, arī pirmajā koru konkursā, kas noticis Lincas pilsētā Austrijā.
“Tagad, strādājot ar “Nameju”, patīkami vērot, kā šis kolektīvs aug savā izpildījumā. Varbūt viss nav izpildīts vokāli tīri, bet dziedam atraisīti un pārliecināti. Par sieviešu kori “Tirzmalietes” vēl grūti spriest, jo ir vajadzīgs skaitliski lielāks sastāvs. Saprotu, ka šodien cilvēkiem pirmām kārtām ir jādomā par iztikas līdzekļu pelnīšanu, tāpēc nav iespējams ierasties uz mēģinājumiem,” spriež E.O.Mārtinsons.
Mūzika pedagogu interesējusi kopš tā laika, kad viņš mācījies skolā Beļavā. Skolēnu kori tolaik vadījis skolas direktors Boriss Cepurītis. Skolā Edgaram notikusi pirmā tikšanās ar novadnieku diriģentu Sergeju Duku.
“S.Dukas darbība man bija pirmais impulss, ka diriģēšana ir tas, kas man patīk. Arī balss bija laba, tāpēc noturēt melodiju nebija nekādu problēmu. Vēlāk, pateicoties Gulbenes rajona koru virsdiriģentei Adai Jurjānei, iestājos Cēsu mūzikas vidusskolā. Bija doma saistīt dzīvi ar mūziku vai medicīnu, kas arī mani interesēja. Tomēr paliku uzticīgs mūzikai. Mana pirmā darba vieta bija Vecpiebalgas vidusskola, paralēli darbam skolā vadīju arī Vecpiebalgas jaukto kori. Arī skolā darbojās vairāki kori un pūtēju orķestris,” atceras E.O.Mārtinsons.
Neklātienē gandrīz trīs gadus viņš studējis arī Kultūras darba institūtā Ļeņingradā koru un orķestru diriģēšanas nodaļā. “Man bija mērķis – kļūt par simfoniskā orķestra diriģentu, diemžēl nekļuvu, bet tas jau ir cits stāsts,” saka E.O.Mārtinsons, kura sapnis vēl arvien ir Gulbenē izveidot īstu vīru kori.
“Ja vīru koris var būt Cēsīs, kāpēc tas nevar būt arī Gulbenē? Ir vajadzīgi tikai 20 līdz 24 labi dziedātāji, kas var nodziedāt Jurjānu Andreja “Lūk, roze zied!”,” uzsver diriģents.
