Ir beidzies eksāmenu laiks. Vairs nemoka neziņa, kurā augstskolā esi uzņemts.
Ir beidzies eksāmenu laiks. Vairs nemoka neziņa, kurā augstskolā esi uzņemts. Dažiem šīs atmiņas ir pavisam spilgtas, jo tas noticis pavisam nesen, bet dažiem šis laiks jau sen ir aiz muguras.
Uz sarunu aicināju dažus jauniešus, lai pastāsta par saviem iespaidiem augstskolas izvēlē, par nākotnes plāniem, par dzīvi galvaspilsētā.
Izbauda
studenta dzīvi
Andrita Mezīte iestājās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē budžeta grupā. Tas ir liels atspaids gan vecākiem, gan arī pašai nav jādomā par kredītu.
Sākumā viņa tikai aptuveni zināja, kas tas ir – socioloģija, taču tagad atzīst, ka ir ļoti apmierināta un pozitīvi pārsteigta par to, cik daudz jauna un interesanta var apgūt. Šobrīd izbauda studenta dzīvi un visu, ko tā piedāvā.
Andrita atzīst, ka sākumā kursā katrs bija par sevi, bet pēc pirmā kopīgā pasākuma satuvinājās. “Mēs sapratām, cik forši un interesanti esam. Pēc tā vakara kļuvām saliedētāki, tagad palīdzam un atbalstām cits citu,” stāsta Andrita. Protams, katram esot izvēle, stāvēt maliņā vai izmantot visas piedāvātās iespējas.
Vidusskolas laiku viņa atceras ar prieku. Jauki ir satikt klasesbiedrus. Labprāt iegrieztos arī skolā, taču līdz šim nav bijusi tāda iespēja. Pietrūkst patīkamo attiecību ar skolotājiem, jo augstskolā pasniedzēji nav vēl tik labi iepazīti. “Ļoti skumstu pēc mājām!” atzīstas Andrita. Pietrūkstot mazās māsiņas un pat palaidnīgo brāļu. Uz dzimto pusi sanāk aizbraukt tikai reizi mēnesī. Andritai ir doma meklēt darbu, lai varētu būt neatkarīgāka no drauga un vecākiem. Vecāki diemžēl šo ieceri neatbalstot, jo raizējas, ka darbs varētu traucēt mācībām.
Andrita domā nākamgad ņemt akadēmisko gadu un aizbraukt uz ārzemēm. “Zinu, ka daudzi neatgriežas, bet ārpus Latvijas savu dzīvi nevaru iedomāties. Studijas arī gribu pabeigt šeit, jo saprotu, ka bez izglītības mūsdienās neiztikt.” Diemžēl Gulbeni nākotnē nedomā izvēlēties par savu dzīves un darba vietu. Arī Rīgā nedomā palikt. Andrita savu dzīvi pēc augstskolas iedomājas kādā Rīgas piepilsētā. Rīgas tuvums daudz nozīmē, ir lielākas izaugsmes iespējas, vieglāk atrast darbu, ir lielākas iespējas sevi attīstīt. “Gulbenes rajons, manu vecāku mājas, vienmēr paliks sirdī. Vienmēr atbraucot jutīšos kā mājās!”
Patīk ārpusskolas pasākumi
Elīna Šnore ir biznesa augstskolas “Turība” Sabiedrisko attiecību fakultātes studente. Šo augstskolu viņa izvēlējās apstākļu sakritības dēļ. Neizturēja konkursu citā mācību iestādē un, iepazinusies ar biznesa augstskolas “Turība” piedāvāto programmu, redzēja iespēju sevi attīstīt un radoši izpausties. Piedāvātā programma likās saistoša un interesanta. Tomēr kursam piemīt viens liels mīnuss – 90 procenti ir meiteņu. “Ļoti patīk, ka notiek ārpusskolas pasākumi. Tie ļauj izjust kopības sajūtu un labāk iepazīt cilvēkus, ar kuriem ikdienā sastrādāties,” stāsta Elīna.
Mācību process ir dinamisks un aizraujošs, dažreiz, protams, gadoties arī lekcijas, kurās nav īpaši interesanti.
Viņai ir ļoti jaukas un pozitīvas atmiņas par Gulbenes ģimnāzijā pavadītajiem trīs gadiem. “Ar prieku atceros šo laiku! Vēl joprojām, kad vien ir iespēja, iegriežos apciemot skolotājus, taču vēl lielāks prieks ir satikt klasesbiedrus.”
Viens no nākotnes mazajiem sapnīšiem Elīnai esot atrast darbu, kas netraucētu mācību procesam un palīdzētu pilnveidoties kā personībai. Taču tālākie nākotnes plāni esot diezgan neskaidri. Gulbenē pēc mācību beigām viņa nedomā atgriezties, jo lielākas izaugsmes iespējas redz Rīgā. “Lai cik tālu es atrastos no Gulbenes rajona, tas vienmēr ieņems noteiktu vietu manās atmiņās un sirdī. Tur vijas manas dzimtas saknes. Gulbene būs vieta, kur atgriezties, lai uz mirkli atslēgtos no ikdienas steigas un rutīnas un veltītu mirkli sev un savām domām,” savās pārdomās dalās Elīna.
Gulbene ir iespēju pilsēta
Kristīne Sergējevica studē Banku augstskolā ekonomiku un uzņēmējdarbību. Rīgā aizvadīti pirmie divi mēneši, bet skumjas pēc mājām nav rimušās. Tagad jau sākot pierast. Tikai ļoti dīvaini liekas tas, ka uz mājām braucot kā ciemos. “Rīgā nejūtos kā mājās un arī mājās esmu kā ciemos,” stāsta Kristīne.
Studēt Banku augstskolā viņa izlēma, jo negribējās mācīties tur, kur visi mācās. Liela nozīmē bijusi arī tam, ka šajā skolā apmeklēja kursus. To beigās bija iespēja kārtot iestājeksāmenu, kuru nokārtoja sekmīgi. Kristīnei radušies arī pirmie iespaidi par pašu skolu, par pasniedzējiem, it īpaši par jauko matemātikas skolotāju.
Viņai ļoti patīkot, ka skola izmanto jaunākās tehnoloģijas. Aizraujoši šķiet tas, ka ne visas lekcijas notiek augstskolā. “Esam bijuši Jelgavā apskatīt Jelgavas pili, jo tajā brīdi apguvām mācību vielu par Kurzemes hercogisti,” stāsta Kristīne.
Brīvajos brīžos viņa dejo deju grupā “Dzirnas”, satiekas ar klasesbiedriem. Kristīne gribēja arī dziedāt Banku augstskolas ansamblī “Monēta”, bet nodarbības nenotiek ēkā, kur ir lekcijas, bet Rīgas centrā, tāpēc laika trūkuma dēļ neizdodas to apmeklēt.
Kristīne atklāj arī savas nākotnes ieceres. Viņai ir uzdevums izveidot biznesa plānu, ilgi neesot varējusi izdomāt, par ko lai raksta. Tagad ideja esot zināma. “Rakstīšu par kafejnīcas izveidi Gulbenē, kas būtu domāta tieši jauniešiem. Vizuāli tā varētu izskatīties kā tējas namiņi Rīgā,” saka Kristīne. Viņa cer, ka izdosies to īstenot arī dzīvē, jo nav daudz iespēju jauniešiem Gulbenē aiziet un jauki pavadīt vakaru. “Uzskatu, ka Gulbene ir iespēju pilsēta!” saka Kristīne.
Tās ir Kristīnes nākotnes ieceres saistībās ar dzimto pilsētu, bet savu nākotni ir iedomājusies kādā pilsētā pie jūras. “Tomēr Gulbene ir un paliks manas mājas, kur es vienmēr ar prieku atgriezīšos, lai cik tālu arī būtu!”
Izdarīto izvēli
nenožēlo
Agija Romanova studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Kad jautāju, kā izvēlējusies augstskolu, Agija atbild, ka tā esot bijusi dažādu notikumu virkne, kas aizvedusi uz pašreizējo mācību iestādi. Viņai esot bijuši divi varianti, bet izdarīto izvēli nenožēlo. Ja arī neizvēlēsies strādāt šajā specialitāte, tad iegūtās zināšanas noteikti noderēs un palīdzēs turpmākajā dzīvē. Atceroties vidusskolas laiku, Agija saka: “Senie laiki, labie laiki!” Pietrūkstot zvana uz starpbrīdi un fantastiskā klases kolektīva, tomēr arī augstskolā esot jauks kurss. Agija necenšas sevi piesaistīt galvaspilsētai. Rīga esot vieta, kur mācīties un strādāt, bet Gulbene – vieta, kur atpūsties. Katru nedēļas nogali brauc mājās, ja kādreiz nesanākot aizbraukt, tad esot pat asaras. Vienreiz, kad eksāmens esot bijis sestdienā, jutusies slikti, ka netiek mājās. Viņa tādēļ pat izkritusi eksāmenā. “Gulbenē ir mani draugi, ģimene un mīļotais cilvēks. Tās ir manas mājas! Dejoju arī Stāmerienas kultūras nama deju kolektīvā “Poga”,” saka Agija.
Gulbenē viņa redz arī izaugsmes un darba iespējas. Neuzskata, ka tikai Rīga ir iespēju pilsēta. Esot pat tāds mazs sapnītis par skaistu māju kaut kur Gulbenē vai tās apkaimē. Gulbenē ir daudz klusāk un mierīgāk. “Atbraucot mājās, varu atpūsties no Rīgas straujā dzīves ritma. Varu izgulēties!” smaidot saka Agija.
