Ietiepīga, labākā, reāliste, vienmēr procesā, reizēm ceļā, romantiķe, gatava pārmaiņām… un vēl daudz citu tikpat intriģējošu un košu apzīmējumu varu attiecināt uz Lizuma dramatiskā kolektīva “Daiva” režisori Egiju Laganovsku.
Ietiepīga, labākā, reāliste, vienmēr procesā, reizēm ceļā, romantiķe, gatava pārmaiņām… un vēl daudz citu tikpat intriģējošu un košu apzīmējumu varu attiecināt uz Lizuma dramatiskā kolektīva “Daiva” režisori Egiju Laganovsku.
Satikšanās brīdī starp mums pavīd tāds mulsuma brīdis, jo redzējušās neesam veselu garu gadu. Dzīve mutuļo, tomēr viņa atzīstas, ka pa īstam patiesa ir tikai vienatnē. Tāds mazliet vientuļais vilks ar apbrīnojamu spēju noslēpt savas emocijas brīdī, kad tās var ieraudzīt neiepazīta acs.
Egija Laganovska: – Var skanēt banāli, bet man liekas, ka neesmu tevi satikusi tikai kādu stundu, nevis gadu. Laiks ir tik relatīvs, un es cenšos būt mierā ar to, bet sanāk tikai reizēm. Jo, zini, es visu laiku skrienu, arī šurp skrēju. Un man liekas, tikai esot tādā ritmā, manī rodas apziņa, ka varu vibrēt un starot starp pārējiem.
Šo pasauli man gribas reizēm nosaukt par elli, pilnīgi sajukušu, bet es tik un tā to mīlu, dievinu, jo dzīve ir dāvana. Lūdzu, novērtējiet to, baudiet katru mirkli, ko jums tā piespēlē! Sapņojiet! Mīliet! Cilvēki nesaprot, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mums nebūs laika būt laimīgiem rīt. Viss notiek šodien! Nekad nevar zināt, kāda būs nākamā reize… Man ir ļoti svarīgas savstarpējās attiecības, un tas īstenībā ir vienīgais, ar ko var sastrādāt visu to, ko es daru, un uzturēt savu iekšējo “es”.
Ko tu dari Lizumā?
Audzinu, līderēju… Taisu teātri kopā ar fantastiskiem cilvēkiem, kurus nu jau varu saukt par savējiem, jo kopā pavadīti četri gadi. Mēs Lizumā darām katrs savu darbu. Es pēc būtības esmu līdere, bet uzklausu savu aktieru domas un ieteikumus, mēs kopā izvērtējam un meklējam risinājumus izrādei.
Kā tu nokļuvi Lizumā un nevis kādā citā Latvijas vietā?
Tieši pirms Ziemassvētkiem man piezvanīja Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna un teica, ka Lizumā dramatiskais kolektīvs palicis bez vadītāja. Ziemassvētkos mani veda iepazīstināt, atrādīt. Ieejam telpā, aktieriem – tusiņš, šampanietis, rosība… Un man pat dāvaniņa bija sagatavota – tik patīkami, sirsnīgi… Visi uz mani tā neuzticīgi lūkojās, un, saucot tostu, teksts bija par to, lai teātris neizjuktu. Tāds neuzticams pirmais iespaids par mani bija…
Vai neuzticība no aktieru puses bija arī mēģinājumos?
O, jā, es pat sākumā domāju – metīšu plinti krūmos, jo pati biju nobijusies kā diegs. Ko es tāds zaļš iesācējs varu iemācīt gados par mani pārākiem, dzīves pieredzes bagātākiem cilvēkiem? Aktieri man tagad atsmej, ka es sākumā staigāju tikai tumšās drēbēs. Biju laikam uzlikusi tādu nepieejamības masku. Bet pamazām, pamazām sākām strādāt un pielāgoties cits citam, nepieejamības maska zuda.
Vai tava nokļūšana Lizumā bija kāds liktenīgs pagrieziens tev vai sakritība? Ko tas ir mainījis tavā dzīvē?
Esmu satikusi pasakainus cilvēkus, kuriem varu iemācīt atvērties pasaulei, iemācīt saredzēt savu iekšējo “es”, apzināties savas spējas. Un ar mani arī ir tas pats: es vēl un vēl iemīlu teātri, tas man ir kā saldais ēdiens dvēselei. Es ar prieku katru svētdienu braucu no Rīgas trīs stundas (ja ir skates vai kādi svarīgāki notikumi – pat biežāk), pa ceļam izdomāju visas savas lietas, sakārtojos. Tā braukšana turp arī ir piedzīvojums, jo ziemā autobusi nav kurināti, cilvēki dažādi. Nu ko vēl vairāk vajag manai iztēlei, etīdēm? Viss rodas procesā!
Cik tev izrādes ir bijušas?
Daudz! Nē, par to man nejautā, es nevaru saskaitīt un kur nu vēl sarēķināt, pilnīgs nepapīru cilvēks esmu. Labāk man pajautā par tapšanu, sajūtām.
Tad padalies savā noslēpumā, kā tu taisi izrādes?
Pirmais, ko pateicu saviem aktieriem: “Es uz teātri nenāku jūsu dēļ, bet gan sevis dēļ. Ja jūs darīsiet to pašu, mums viss izdosies…” Un izdodas! Nopietni, mēs fantastiski strādājam, cilvēks nāk un mēģinājumos atdod sevi visu gan etīdēs, gan runas vingrinājumos, tēla analīzēs. Super, kas par enerģiju virmo! Es viņiem atdodu savu enerģiju, viņi man savējo, tāda atgriezeniskā saikne sanāk. Un rezultātā – izrāde, kas iepriecina skatītāju. Ne vienmēr ir tā savstarpējā sapratne, ir arī mēģinājumi, kur burtiskā nozīmē kliedzu, ja nevaru iestāstīt aktierim, ko es no viņa gribu. Bet tas ir tad, kad “noved”. Man izrādē svarīgākās ir attiecības, savstarpējais kontakts. Zini, man nav remarku, nav un viss. Sākumā aktieri brīnījās: kā tad tā, nezinās, kur iet, ko darīt, kur mantiņas salikt. Bet vai dzīvē viss ir uzrakstīts uz lapas zem svītras? Nav. Tātad risinām paši. Izrādē esmu tīrais emociju cilvēks, nedarbojos uz tehniku. Nezinu, varbūt vajadzētu reizēm. Bet man liekas, ka to tehnisko darbu jau tā par daudz, es taču daru visu – zīmēju skices scenogrāfijai, tērpus gatavoju, visu… Man tāds iekšējs lepnums ir, ka šo četru gadu laikā esam savas telpas ieguvuši mēģinājumiem, nav vairs uz lielās skatuves jāmokās (kaut gan tur arī bija savs šarms…).
Ko aktieri saka par tevi?
To tu prasi viņiem.
Pajautāju jau…
Un ko tad saka?
Ka tu esot ārkārtīgi interesanta personība, katru reizi uz mēģinājumiem ierodies citādākā garastāvoklī… Tev esot ļoti laba iztēle un milzum daudz pacietības, un iedvesmas. Tu liec viņiem pašiem daudz strādāt un domāt, esi pretimnākoša un atvērta viņu idejām. Kaut gan pārsvarā paturi pēdējo vārdu tu… Viss notiek! (Pauze no Egijas puses un noslēpumains smaids…)
Kā tu vispār tiec galā ar sadzīvi, jo, cik zinu, vēl mācies, strādā? Kur tad paliek privātās lietas un savi sievišķīgie sīkumi un vājības?
Jā, ritmiņš man pamatīgs – mājas, LU, darbs, teātris, remonts… Laiks sadalīts pa minūtēm, tādos pārskrējienos. Bet tas viss kopā veido manu dzīvi. Man jau liekas, ka es visu paspēju un viss sanāk. Man nekad nav garlaicīgi. Es domāju, ka tad, kad man būs mazbērni, man nevajadzēs viņiem stāstīt pasakas. Par sīkumiem runājot, reizēm liekas, ka viss ir svarīgi – sākot no matu sprādzēm un beidzot ar kurpju šņorēm. Bet reizēm atkal visa šī atribūtika liekas neīsta un smaga, tad eju ļaudīs bez maskas. Esmu laimīga. Man liekas, ka visam jābūt viegli – mācībās, darbā. Es strādāju bērnunamā, un tur arī nedrīkst iespringt, nedrīkst pārāk žēlot un raudāt par pabērniem, bet ir jāsaprot. Tad būs “okey”!
Kā tevi var savaldzināt un iedvesmot?
Ar sirds smaidu. Ar mīļlietām (pilna māja man ar tādām, būs jāpērk milzīgs skapis) un komunikāciju. Man ļoti svarīga ir savstarpējā saikne, piemēram, ilga runāšana pa telefonu vai vēstuļu rakstīšana. Tur iekšā ir tāda enerģija! Un – ar kāmīšiem. Uzdāviniet man kāmīti, būšu jūsējā!
Tev ir kāda vīzija par vecumdienām?
Ir, jā. Apgarotība. Un vēl gribu to sajūtu, ka tad, kad ienāku telpā, cilvēki sajūt mani, manu personību… Bet līdz tam man augt un augt vēl.
* * *
Tā mēs izrunājām visu dzīvi… Par inflāciju, par valdību un Eiropas Savienību – par visu. Lai satiktos atkal nākamgad, laikam…
Viņa saka, ka dzīve ir dāvana, es saku, ka Egija ir dāvana dzīvei un Lizumam. Tāds, lūk, ir mans stāsts par talantīgu (viņa gan iebilst, ka neesot talantīga, par to mēs diskutējam vēl stundu), entuziasma pilnu režisori.
