Nākamā gada 9.februārī Tirzas pagasta trīnītes Agate, Anda un Ance dzimšanas dienas tortē katra nopūtīs divas svecītes, bet šobrīd trejmeitiņas kopā ar ļoti mīlēto māmiņu Artu Bērziņu un tēti Jāni Katanu gaida Ziemassvētkus.
Nākamā gada 9.februārī Tirzas pagasta trīnītes Agate, Anda un Ance dzimšanas dienas tortē katra nopūtīs divas svecītes, bet šobrīd trejmeitiņas kopā ar ļoti mīlēto māmiņu Artu Bērziņu un tēti Jāni Katanu gaida Ziemassvētkus.
“Dzirkstele” kopā ar Gulbenes māmiņu klubu “Atvasīte” aicina iedzīvotājus sagādāt Ziemassvētku prieku mazajām trīnītēm Tirzas pagastā. Viņām ir māmiņas, tēta, vecākās māsas un brāļa mīlestība, bet ļoti noderētu rotaļļietas, kā arī tādas, kas attīsta domāšanu, ziemas kamaniņas, divus gadus veciem bērniem piemēroti apavi un apģērbi. Labvēļu sarūpētās lietas iespējams nodot Gulbenes māmiņu kluba “Atvasīte” vadītājai Ritai Mezītei, kas sastopama mācību centrā “MLM” Gulbenē, Ozolu ielā 3c.
Katru dienu meitenītes pamazām apgūst arvien jaunas iemaņas, mācās izrunāt vārdus un veidot pirmos teikumus, patstāvīgi ēst ar karoti, ar saliekamas rotaļlietas palīdzību iepazīt burtus. Viņas ir arī čaklas palīdzes māmiņai, jo aktīvi iesaistās it visā, ko Arta dara.
“Mums ļoti patīk mazgāt traukus. Virtuvē četratā veikt šo nodarbi nav iespējams, tāpēc traukus mazgāju vannas istabā. Meitiņas stāv man blakus un jūtas apvainotas, ja neiedodu kādu neplīstošu trauku, ko aiznest uz virtuvi. Vispār viņas man ir ļoti kārtīgas, bet citādāk nemaz nevar būt,” smejas Arta. Viņa lepojas, ka meitiņas esot ļoti gudras. Katrai esot izveidojies arī savs raksturs un ieradumi, piemēram, Agatei vajadzīga lielāka uzmanība. Viņa vienīgā ejot arī uz poda. Ance savukārt visu panākot ar sava burvīgā smaida un žēlīgā skatiena palīdzību, bet Anda māsiņas apsteigusi runāšanā, viņai piemītot īpašība visu rūpīgi izpētīt un iepazīt. Lai ar visu tiktu galā, mājās esot ieviests ļoti stingrs dienas režīms.
“Mums ļoti patīk uzturēties svaigā gaisā, bet tas notiek tikai ar ratiņiem, jo bez tiem viena neuzdrošinos iziet pagalmā. Nespēju visām reizē izsekot, jo meitenītes ir kā ūdenszāles. Priecājos, ka viņas neslimo, citādāk nezinu, ko iesāktu,” stāsta Arta Bērziņa.
Arta bilst, ka labprāt algotu auklīti, jo viņai beidzas bērnu kopšanas atvaļinājums un jāsāk strādāt.
“Ir vajadzīga auklīte, vismaz trīs dienas nedēļā, bet diezin vai kāds par pieciem latiem dienā piekritīs uzņemties šīs rūpes, jo tās ir trīskāršas. Man ir ieteikuši, lai bērnus vedu uz bērnudārzu, bet nav reāli trīs bērnus agri no rīta no Tirzas vest uz bērnudārzu Gulbenē, bet vakarā atkal vest mājās,” spriež Arta.
Viņai tāpat kā vīram būtu reālas darba iespējas Gulbenē, ir iespēja arī trīnītes ievietot pilsētas pirmsskolas izglītības iestādē, bet lielākā problēma ir dzīvojamā platība.
“Esam apskatījuši visas mājas Gulbenē, kas tiek pārdodas, bet tās ir ļoti dārgas. Esam runājuši par iespēju ņemt aizdevumu bankā, lai iegādātos mājokli pilsētā, jo arī vecākā meita Kristīne un dēls Miķelis mācās Gulbenē. Ir apspriesta arī tāda iespēja, ka varbūt pilsētā ir kāds, kam ir māja, un viņš būtu ar mieru, iepriekš slēdzot oficiālu līgumu, mums to izīrēt. Mēs būtu gatavi arī šo māju izremontēt. Tā varētu būt arī tikai daļa mājas. Rodot dzīves iespējas Gulbenē, atrisinātos arī ar darbu saistītās problēmas,” domā Arta.
Trīnītēm noderētu arī cita palīdzība, proti, māmiņas, kuru bērniem vairs neder kombinezoni, apavi un citi apģērba gabali, tos varētu atvēlēt Agatei, Ancei un Andai.
“Drēbītes, kas manām meitiņām vairs neder, dodu tālāk citiem bērniem. Būtībā pie mums jau darbojas akcija “Šūpulītis šūpulītim”, ko tagad reklamē televīzijas raidījumā “Palīdzības formula”. Šobrīd, piemēram, mums ļoti aktuāli ir ziemas zābaciņi, jo 22. izmērs mums vairs neder, bet 26. izmēra zābaciņi, kas mums jau ir, vēl ir pārāk lieli. Diemžēl bērnu apģērbi un apavi ir ļoti dārgi, bet man viss jāreizina ar trīs. Iegāju veikalā, lai nolūkotu ragaviņas ziemai, bet vienas maksā gandrīz četrus latus. Tik daudz atļauties nevaru. Tās, ko izmantojām pagājušajā ziemā, man nav pa spēkam pavilkt, jo meitiņas katra sver 15 kilogramus,” stāsta Arta. Lieti noderētu arī rotaļlietas, kas attīsta bērna domāšanu un prasmes.
Arta bilst, ka ļoti priecātos par katru apciemojumu, ne jau dāvanu dēļ, bet lai tāpat vien parunātos. Viņai nepiemīt īpašība lūgt pabalstus, lai gan būtībā vajadzētu to darīt. Sāp arī nejauši dzirdētie vārdi, ar ko trīņi labāki par citiem.
“Tad negribas nevienam neko lūgt. Man lūdza uzrakstīt uz lapas četras lielākās vajadzības, bet nevarēju tās uzrakstīt, jo visa dzīve ir viena liela vajadzība. Slikti ir tas, ka es zinu, kā daudzbērnu ģimenes dzīvo citur, kā – pie mums. Labāk zināt mazāk, tad ir vieglāk. Jānis mani saprot, jo viņam ģimene nozīmē ļoti daudz,” smaida Arta.
