Stāsts turpinājumos. 1. Pirmais, ko sevī ieslēdza Veltas skatiens pēc pagalma vārtiņu atvēršanas, bija pie verandas durvīm novietotais, spilgti zilais un nepanesami lielais čemodāns uz ritentiņiem.
Stāsts turpinājumos. 1.
Pirmais, ko sevī ieslēdza Veltas skatiens pēc pagalma vārtiņu atvēršanas, bija pie verandas durvīm novietotais, spilgti zilais un nepanesami lielais čemodāns uz ritentiņiem. Tam blakus – paprāva zaļa mugursoma, kura šķita teju teju pārsprāgs no pārpilnības. Kā tās te gadījušās?
Velta labi atcerējās – pie ieejas durvīm parasti atradās vien mazs soliņš un pret sienu atslieta slota. Tāda bija viņas ikdienas kārtība.
Turpetim šīs svešās un krāsās košās ceļasomas pelēcīgajā rudens ainavā ienesa savādu nemieru. Tās izskatījās tik nopietni un neizprotami, ka Veltai grūti nācās novērst skatienu no šīm lietām. Kā magnēti tās pievilka visu viņas uzmanību. Pat roka bija apstājusies pusvēzienā, tā arī līdz galam neaizverot vārtiņus aiz sevis…
Savādais stingums pārtrūka reizē ar negaidīti skaļu metāla aizvirtņa klikšķi, un domas sāka meklēt loģisku risinājumu: kā tās tur gadījušās? Kurš tās nolicis? Velta skaidri zināja, – pirms trim stundām uz tirgu aizejot, somu tur nebija. Pagalms šķita tik kārtīgs un mierpilns.
Šodien nebija arī ciemiņu diena. Ne šodien.
Un tomēr – uz pakāpieniem pie viņas mājas ieejas durvīm blakus spilgti zilam čemodānam stāvēja zaļa mugursoma…
Nospriedusi, ka īsti detektīvi iespējamā vainīgā izskaitļošanu sāk ar izslēgšanas metodi, Velta atslīga uz soliņa.
