Pēdējos gados Gulbene piedzīvo patiesu futbola bumu, bet vienā jomā mūsu pilsēta ir līdere Latvijā un visā Eiropā. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, mums ir visvairāk FIFA kategorijas tiesnešu – divi.
Pēdējos gados Gulbene piedzīvo patiesu futbola bumu, bet vienā jomā mūsu pilsēta ir līdere Latvijā un visā Eiropā. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, mums ir visvairāk FIFA kategorijas tiesnešu – divi.
Daugavpilī ir viens, Ventspilī – viens, Tukumā – viens, bet Rīgā – divi. Visu sezonu viņi ir aizņemti futbola laukumos valstī un Eiropā, bet nesen izdevās viņus sastapt vienviet Gulbenē, kad arī tapa šī saruna.
Romāns Lajuks – gulbenietis (dzimis Rīgā), 42 gadi, FIFA kategorijas tiesnesis.
Jurijs Popovičenko – gulbenietis (dzimis Viļakā), 43 gadi, FIFA kategorijas tiesneša asistents.
Latvijas Futbola federācijas tiesnešu kolēģija 2006.gadā noteica labākos tiesnešus un 14.reizi par labāko tiesnesi atzina Romānu Lajuku, bet Jurijs Popovičenko 1.reizi kļuva otrs labākais tiesneša asistents.
Kāds jums bija futbola tiesneša karjeras sākums?
Romāns: – Futbola laukumā kā tiesnesis nokļuvu nejauši. Strādājot Latvijas sporta komitejā, atbildēju par valsts čempionātu. Vienā spēlē Daugavpilī negaidot trūka līnijtiesneša, un man piedāvāja pamēģināt. Tas notika 1984.gadā. Spēlēja Daugavpils “Celtnieks” ar Rīgas “Torpedo”. Spēle bija sarežģīta, skatītāju bija daudz. Laikam pieļāvu kļūdas, jo vairākas reizes manā virzienā lidoja nelieli akmeņi. Pēc pirmā puslaika nolēmām, ka līnijtiesneši mainīsies pusēm, lai man būtu mazāk darba. Tas notiek ļoti reti, bet pēc spēles saņēmu normālas atsauksmes.
Ziemā pārdomāju visu un nolēmu pievērsties tiesneša nodarbei. Pats biju spēlējis futbolu Rīgas komandā “Lokomotīve”, kā arī trenējis bērnus “Daugavas” sporta skolā. Jau kopš 1985.gada tiesāju Latvijas čempionāta spēles, bet jau nākamajā gadā tiesāju PSRS 2.līgas čempionātu. Līdz 1991.
gadam aizvadīju 125 spēles savienības 1. un 2.līgā. Vairāk nekā 100(!) bijušās PSRS republiku pilsētās esmu tiesājis futbolu. Lidmašīna man bija kā citiem tramvajs. 1992.gadā man bija jāsāk tiesāt padomijas virslīgas spēles, bet valsts vairs nebija. Pēc gada jau biju FIFA rangā un pa šiem gadiem esmu tiesājis vairāk nekā 110 oficiālas spēles Eiropā un Āzijā.
Jurijs: – Tiesāt man ir paticis vienmēr, ne tikai futbolu. Esmu tiesājis hokeju, rokasbumbu, basketbolu, volejbolu. Pirmā saskarsme ar nopietnu futbola tiesāšanu man bija 1986.gadā. Tad jau es vairs netiku Balvu komandas pamatsastāvā un toreizējais sporta biedrības “Vārpa” futbola čempionāta galvenais tiesnesis Ivars Plikšķis uzaicināja mani pamēģināt tiesāt. Jau 1989.gadā iesaistījos biznesā, bet tas negaidīti aizvēra durvis uz futbolu. Izbraucu darīšanās uz Poliju un sakarā ar lielajām rindām uz robežas nokavēju spēli. Toreiz vēl nebija tādu komunikācijas iespēju, lai paziņotu kavēšanos. Mani izslēdza no tiesnešu rindām uz kādu laiku. Bizness mani atveda uz Gulbeni. Futbolam sekoju vienmēr un, līdzko Gulbenes komanda 1993.gadā startēja pirmajā līgā, arī es “atjaunojos” tiesnešu rindās. Ir bijušas problēmas ar fiziskajiem normatīviem, jau domāju, ka jābeidz tiesāt. Ievērojot stingru režīmu, panācu labus rezultātus fiziskajos testos. Aktīvi skrēju krosu, ziemā peldējos āliņģī, darbojos ar trenažieriem. 2004.gadā no Latvijas Futbola federācijas tiesnešu kolēģijas tiku rekomendēts FIFA kategorijai, ko arī saņēmu.
Kuras ir bijušas jūsu nozīmīgākās spēles tiesnešu biogrāfijā?
Romāns: – Es domāju, ka nozīmīgākās spēles man vēl būs (smejas). Man vēl starptautiskā karjera ilgs trīs gadus un viss vēl priekšā. No aizvadītajām spēlēm gribu minēt 2004.gadā Maskavā sadraudzības kausa finālu starp Maskavas “Lokomotīvi” un Baku “Ņefči”. Esmu tiesājis Kijevas “Dinamo” un Maskavas “Spartaka” spēli labākajos sastāvos, kad Kijevā spēli noraudzījās 65000 skatītāju. Šogad tiesāju spēli Taškentas “Pahtakor” – Maskavas “Torpedo”, kurā bija 50 000 skatītāju. Eiropā esmu tiesājis Parīzes “Sent Žermēn”, Spānijas “Deportivo”, Itālijas “Parma”, Holandes “PSV Eindhoven” un citas komandas. Šogad tiesāju jau desmito Latvijas kausa finālspēli.
Atceros kuriozu vienā spēlē Lietuvā, Panevēžā. Tās laikā lietuviešu aizsargs savā soda laukumā nospēlēja ar roku un es norādīju uz 11 metriem. Vārtsargs ātri nolika bumbu uz 11 metru atzīmes un izsita to laukumā. Visi turpināja spēlēt, arī es apmulsu, bet neiejaucos. Pēc spēles es atzinos, ka tur bija jāizpilda 11 metru soda sitiens, bet neviens (pat malā sēdošie) to bija sapratis. Vienā spēlē esmu futbolistam parādījis divas dzeltenās kartītes (tā pasaules čempionātā gadījās arī Gremam Polam no Anglijas).
Jurijs: – Nozīmīgākās spēles vēl būs. Visspilgtāk atmiņā palikusi pirmā spēle Latvijas virslīgā Rēzeknē. Daudz skatītāju. Mani kā jaunu tiesnesi nolika tieši skatītāju pusē. Ko tikai par sevi neuzzināju. Par katru manu darbību skatītāji meta visādus priekšmetus uz auto, ar kuru mani draugs bija atvedis uz spēli (tas stāvēja stadiona iekšienē). Draugs bija ļoti pārbijies. Pēc spēles Rēzeknes treneris nekorekti uzvedās un teica, lai vairāk te nerādos (rēzeknieši zaudēja). Pēc nedēļas atkal biju Rēzeknē un kopā ar Romānu vadījām spēli. Latvijā nozīmīgs bija pirmais kausa izcīņas fināls, bet Eiropas līmenī – pirmā Intertoto kausa izcīņas spēle un pirmā UEFA kausa spēle. Pagājušajā gadā tiesāju Ukrainas – Japānas izlašu spēli Kijevā. Televīzija pilnībā bija japāņu pārziņā, darbojās 16 videooperatori. Tad es sapratu, ko pasaulē nozīmē futbols, kāda svarīga vieta tam tiek atvēlēta. No kurioziem atceros, kā Valmierā, tiesājot pirmās līgas spēli, nejauši paklupu mazā bedrītē (laukuma defekts). Mutē kaut kas nobrakšķēja. Domāju, ka esmu sakodis svilpi, bet biju nolauzis zobu.
Sapņu spēle, kuru gribētu tiesāt.
Romāns: – Esmu reālists, domāju, ka pasaules čempionāta finālu netiesāšu. Katram cilvēkam ir iespēju griesti, un ir labi, ja tos var apjaust. Ceru, ka tiesāšu UEFA čempionu līgas grupas turnīru. Lai kādam vēl Latvijā tuvākajā nākotnē izdotos tik augstā līmenī tiesāt, kā tas ir palaimējies man!
Jurijs: – Pilnībā piekrītu Romānam, katram ir jāapzinās sava varēšana. Mana starptautiskā karjera ir tikai divus gadus, tāpēc es būšu priecīgs tiesāt ikvienu starptautisku spēli, ko man uzticēs.
Ko jūs ieteiktu jaunajiem futbola tiesnešiem – ar ko sākt?
Romāns: – Latvijā pēdējos gados iesaista aizvien vairāk jaunos tiesnešus. Es pat teiktu par daudz un par agru. Jaunais cilvēks nav spēlējis futbolu, tikai iemācījies noteikumus un nokārtojis fizisko testu (kaut viņi tiesātu tik labi, cik ātri viņi skrien – A.M.). Jau 20 gados pirmā līga un 24 gados virslīga laukumā ir par agru. Tiesnesim tomēr ir jābūt jau nobriedušam un gatavam uzņemties atbildību. Lai sasniegtu labu līmeni, tiesnesim jānobriest kā personībai. Jābūt labai futbola izpratnei, obligāti jāspēlē vismaz jauniešu līmenī. Protams, noteikumi jāzina kā ābece. Ļoti daudz jāskatās video Eiropas labāko tiesnešu darbs. Nevajag par katru cenu meklēt viņu kļūdas, bet saprast pieņemto lēmumu būtību.
