Liktenis mums katram sagādā pārbaudījumus. Neviens savu nākotni nepārredzam. Varbūt labi vien ir, ka tā.
Liktenis mums katram sagādā pārbaudījumus. Neviens savu nākotni nepārredzam. Varbūt labi vien ir, ka tā. Ja gulbenietim Armandam Paipalam jaunībā kāds būtu teicis, ka pusmūžā viņa dzīve būs pilnībā mainījusies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ, viņš neticētu.
Neticētu, ka kļūs kā putns ar vienu spārnu. Ar gribasspēku un optimismu apveltītajam Armandam bērnībā un jaunībā dzīve šķita kā skaists, raibs tauriņš. Kā lai jūtas 40 gadu vecumā, izdzirdot ārstu spriedumu: multiplā skleroze? Protams, bija izmisums. Armandam bija vīrišķīgi jāsamierinās, ka ir noticis tas, ko nevarēja paredzēt, ko nevar izskaidrot, ko nevar izārstēt. Bet labāk viena patiesība nekā 100 melu. Tā uzskata viņš. Ar slimību Armands cīnās jau garus sešus gadus. Un šajā cīņā viņam blakus ir viņa ģimene – sieva Liāna un meitiņa Paula.
Ja notiktu brīnums…
…tad Armands vēlētos, kaut būtu iespēja atkal staigāt tāpat kā agrāk. Viņš būtu gatavs ķīlā par šādu brīnumu atdot daļu sava mūža. “Bet tas nav iespējams. Neviens brīnumdaris to nespēj. Iespējams ir tikai tas, ko var sniegt mūsdienu medicīna,” saka viņš. Kā tas ir – spēka gados palikt mājās, četrās sienās. To nevar iztēloties. To zina Armands pats, viņa pārdzīvojumus vēl jūt tikai viens cilvēks pasaulē – dzīvesbiedre Liāna.
“Nekas, gan būs labi. Sakostiem zobiem dari un gribas darīt. Kad neviena nav klāt, varu sevi nolamāt. Un atkal daru, ko varu izdarīt,” vīrišķīgi saka Armands, “mājās man blakus ir sienas, pie kurām es jebkurā laikā varu pieturēties. Ārā tādu nav. Vienīgi ar Liānu es varu iziet ārpus mājas. Nevaru vēl pieņemt domu, ka es iesēstos invalīda ratos un brauktu. Pēdējos gados man ir mainījusies telpas izjūta. Mājās ir viena telpa, ārā ir citādāk. Gulbenē, Nākotnes ielā, kur es dzīvoju, ir ietves slīpumi un uz brauktuves automašīnas traucas tā, it kā gājēju vispār pasaulē nebūtu. Par bērniem ir bail. Nākotnes ielā dzīvo arī daudz pensionāru. Laikam autovadītāji nesaprot, ka citi ir jāciena. Nerēķinās ar veselajiem gājējiem, kur nu vēl ar slimajiem.”
Liāna ir Armanda otrais spārns. Kopā viņi var būt uz ielas, kaut kur aizbraukt. Kopā viņi audzina sešus gadus veco meitiņu. Taču ikdienā Armands ir viens un mājās tiek galā viens, kamēr sieva darbā, kamēr meitēns skolojas. Viņš ir mājas sirds un dvēsele savējiem.
Depresiju purina nost
Armands ir pienākuma cilvēks. Tā viņu mamma kopš mazotnes ir audzinājusi. Un viņam vienmēr ģimene ir bijusi vērtība. “Lai būtu labi mājās, lai aug meita, lai mācās, darbojas,” saka viņš. Un piebilst: “Labi, ka man blakus ir Liāna. To, ko viņa manā labā ir izdarījusi, Dievs dod vispār vēl kādam tādu sievu! Mēs abi esam Lauvas, abi Cūkas gadā dzimuši, tikai Liāna ir 12 gadus jaunāka. Mums ir daudz kopīgu rakstura iezīmju. Meita ir Lauva, kas dzimusi Pūķa gadā.”
Viņš savā iepriekšējā dzīvē – līdz slimībai – nebija domājis par dzīves jēgu. Vienkārši dzīvoja. Iespējams, tieši tas tagad ir īpaši nozīmīgi. “Viss ir atkarīgs no tā, ko tu, cilvēk, iepriekš esi darījis,” atzīst Armands, “man daudz dod tas, ka esmu dzīvojis tādu riktīgu dzīvi un vienmēr pats esmu cīnījies par visu. Jaunībā iegūtais spēks man palīdz vēl tagad. Esmu sportojis Gulbenes vidusskolā, Murjāņu sporta skolā. Esmu spēlējis volejbolu, nodarbojies ar vieglatlētiku, biatlonu. Es dienēju Ziemeļu flotē, kur ir dienējuši daudz gulbeniešu, latviešu. Armijas laikā mēs bijām kā 16.republika. Daudzu tautību bērni. Visi draudzīgi sadzīvojām. Labākie draugi bija ļeņingradieši. Ja tagad viņi zinātu, kas ar mani ir noticis, tad… cik viņi spētu, tik palīdzētu. Par to esmu pārliecināts.”
Ticību nedrīkst mainīt
“Dievs? Es ticu tam, kam es ticu. Katram cilvēkam ir liktenis. Vienkārši… pašam sev ir jātic. Nedrīkst neko noliegt. No mazotnes esmu pieradis pie noteikta ikdienas rituāla un to ievēroju šobaltdien. Viss jaunais ir jāuzsāk pirmdienās vai piektdienās. Vienmēr apauju sevi ar kreiso roku, sākot ar kreiso kāju. Pat automašīnā vienmēr esmu kāpis tikai ar kreiso kāju. Tas automātiski iegājies. Tā tam ir jābūt,” stāsta Armands.
Viņš ir kristīts luterāņu ticībā. “Kristīts esmu, vēl bērns būdams, Zeltiņu luterāņu baznīcā. Krustēvs vienkārši paņēma un aiznesa mani uz baznīcu. Tas bija padomju laikā. Tā ir mana vienīgā baznīca. Tā ir atjaunota. Esmu dzimis ilzenietis Alūksnes rajonā. Man nepatīk runāt par Dievu, par ticību, Dieva vārdus pieminēt, jo es uzskatu, ka par to daudz nerunā cilvēks, kas patiesi tic Dievam. Ar Dieva vārdiem nedrīkst mētāties, un ticību nedrīkst mainīt,” uzsver Armands.
Ar labo sirdī un atmiņā
Armands ar sirds siltumu piemin savas darba vietas Gulbenē – Gulbenes ceļu policiju, SIA “Alba”, SIA “Vidzemes būvnieks”. Bijis policists, šoferis, strādājis būvdarbos. “Pēdējais mans darbs, kas ir apskatāms, kas ilgi vēl paliks, ir trotuārs uz Gulbenes slimnīcu no Rēzeknes ceļa krustojuma. Bija grūti, bet ne tik ļoti. Uzņēmuma vadītājs Jānis Bokta bija pretimnākošs, saprata, ka tā ir noticis,” atceras Armands.
Tolaik, kad sākās slimības simptomi, bija tādi, kas par Armandu nodomāja: puisim kājas ķeras, laikam dzer. Tas sāpēja, jo tie bija netaisni vārdi.
“Latvijā par manu slimību ir maz informācijas. Var teikt, ka pat vispār nav. Lai gan vajadzētu būt. Labi ir tas, ka vietējie ārsti pie mazākajām aizdomām par saslimšanu ar multiplo sklerozi, sūta pie speciālistiem uz Rīgu. Rīgā speciālisti, kas veic pārbaudes, vienmēr saka tā: “Labāk, lai sākotnējā diagnoze neapstiprinās.” Bet, ja tomēr apstiprinās, tad jāsāk pēc iespējas ātrāk ārstēties. Es par ilgu novilku. Pirmos simptomus jutu pavasarī, martā. Vilku garumā līdz decembrim. Jutu, ka ar mani ir kaut kas savāds, bet cietos līdz pēdējam,” atzīst Armands.
Ar vislabākajiem vārdiem viņš runā ar dziednieci Vandu Balvu pusē, jo tieši viņa iedrošinājusi: “Ir iespēja noteikt diagnozi, izmantojot mūsdienu diagnistikas iespējas – magnētisko rezonansi. Brauc uz Rīgu!”
“Lasot literatūru, konstatēju, ka manā vecumā Eiropā ar izkaisīto sklerozi saslimst tikai 20 procenti no visa šīs slimības pacientu kopuma. Savukārt no šiem 20 procentiem vēl 20 procentu ir tādi gadījumi, kad cilvēkiem slimība ļoti ātri progresē,” saka Armands. Viņš zina, ka ir atkarīgs no valsts, no pašvaldības atbalsta. “Labi, ka pilsētas domē ir saprotoši cilvēki, kas nāk pretim, palīdz. Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Valtis Krauklis mani saprot ļoti labi,” klāsta Armands.
Un piebilst, ka svarīgi ir prast sadzīvot ar savu slimību, zināt par to visu, sekot pašsajūtai. Līdzko ir veselības pasliktinājums, ir jārīkojas, nedrīkst vilkt garumā. Katrreiz aizbraukt pie speciālistiem uz Rīgu neiznāk. Tas ir pārāk dārgi. Ir vajadzīgi vitamīni… Un vēl ārstē viss labais, kas sirdī krājies gadiem, kas silda, kas uzmundrina un ko nevar atņemt. Tā ir līdzšinējā dzīve, atmiņas, draugi, cilvēki, kas iemantojuši Armanda cieņu. Ar vismīļākajiem vārdiem Armands piesauc savu Gulbenes vidusskolas bijušo direktoru Jāni Taubi, kas jau viņsaulē. Atceras, kā bioloģijas skolotāja Līvija Liepa vēlējusi Armandam cītīgāk mācīties, jo galva ir gaiša. Viņš piemin armijas biedrus, draugus, starp kuriem ir arī Andrejs Galviņš, bijušais “Dzirksteles” fotogrāfs.
