Viņdien mana sieva Antonija pušķoja egli dzīvoklī. Bija pakāpusies uz krēsla un kā paslīdēja kāja, kā zaudēja līdzsvaru, tā ar visu egli, ar visām viņas un savām mantiņām – gultā iekšā un taisni manējām virsū smagi uzgūla!
Viņdien mana sieva Antonija pušķoja egli dzīvoklī. Bija pakāpusies uz krēsla un kā paslīdēja kāja, kā zaudēja līdzsvaru, tā ar visu egli, ar visām viņas un savām mantiņām – gultā iekšā un taisni manējām virsū smagi uzgūla!
Minūti gulējām mēs trijatā kā bez elpas. Bijām sasitušies. Es jums sacītu, dikti smeldzīgi, es pat teiktu, tās bija aizejošā gada manas asākās emocijas! Tā nu prātoju, ko gan tas nozīmē? Ir tāds ticējums, ka gada nogales notikumi rāda, kāds būs nākamais gads. Tā arī pateicu savai dzīvesbiedrei un vaicāju: “Antonij, kas notiek?! Tu gribi iedragāt manu pašcieņu? Es to necietīšu!”
Kā jūs domājat, ko man atbildēja laulātā draudzene? “A man – skuju,” viņa teica. Nu vai ziniet! Tā nu sajutu vēsumu gultā, es pat teiktu – Antarktīdu.
Pamīcītās un atkal uzstutētās egles skaistums man piepeši likās tik nepanesami kaprīzs, tik nelokāms, tik svešs! Antonija bija kā mēli norijusi… Sapratu, ka mana sieva patiesībā nav pārāk runīga. Tāpat kā egle. Reizēm viņas mīlestība var būt bezgalīga, bet tikpat labi iespējams, ka viņa būs laulībā neuzticīga. Bet kā gadumijā gribas ticēt, cerēt un mīlēt! Tāpēc nolēmu šogad palikt mājās (velti mani pie sevis sauc un gaida mana mīļotā sirdsdraudzene, pastniece Anniņa), nolēmu apvārdot dzīvesbiedri. Devos uz virtuvi, kur viņa tobrīd vārīja, šmorēja un cepa našķus gadumijai. Piedāvājos izpalīgos. Sievuks tik smaida un nesaka neko.
Es šai bilstu: “Antonij! Tas, ka mēs gultā izrādījāmies trijatā ar egli, patiesībā ir laba gadumijas zīme. Egle ir Eiropas kultūras nepārtrauktas attīstības simbols, kā sacīt jāsaka, tā raksturo nepārtrauktu tiekšanos uz garīgumu. Un reizē tā sakņojas zemē. Vārdu sakot, sasien debesis ar zemi. Gluži kā mūsu laulībā elle un paradīze ir sajaukta kopā, hm.”
Antonija apraudājās. Sacīja, ka no manas mutes skaistākus vārdus savu mūžu nav dzirdējusi. Mēs pat sabučojāmies. Nudien, kā jaunībā! Tā, lūk! Vārdu sakot, viss atkal bija labi. Pa vidam jaunā paaudze pārradās mājās. Es aizskrēju uz bodi pēc grādīgā, jo, kā zināms, alkohola lietošana nelielās devās paildzina mūžu. Un tad atslīgu parastajā vietā – pie zilā ekrāna. Miers mājās un cilvēkiem labs prāts. Visi grēki ir piedoti… Bet tad es tā labi apskatīju to izrotāto egli. Izrādījās mākslīgā. Un tagad man ir aizdomas, ka sieva tomēr mani slepus krāpj. Es jums teikšu, tas ir nepieļaujami! Tāpēc āvu kājas un metos uz mežu. Pārnesu mājās īstu, dzīvu, apsarmojušu, smaržīgu eglīti. Antonija acis vien nobolīja. Pušķojām abi kopā. Kā sacīt jāsaka, kārtībai mājās tomēr ir jābūt. Taču man nedod mieru tas, ka Antonija tomēr neizmeta to mākslīgo egli. Esot žēl. Tagad mums mājās ir divas. Jā… Laikam arī nākamajā gadā mūsu ģimenes dzīvē neiztikt bez kašķēšanās un meliem, kā saka, mīlestības vārdā. Kā tur tajā dziesmā: “Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams.
