Stāsts turpinājumos. 1. Iestiprinājusi svečturī dzeltenas sveces, Lonija atslīga izsēdētajā dīvānā.
Stāsts turpinājumos. 1.
Iestiprinājusi svečturī dzeltenas sveces, Lonija atslīga izsēdētajā dīvānā. It kā viss jau padarīts – māja sakopta un galds uzklāts, cik nu tā rocība atļāva. Nekā īpaša jau tur nebija. Pilsētniekiem tagad modē žāvēta un kūpināta gaļa, zivis un šašliks, bet viņa turējās pie senajām tradīcijām – viss pašas dārzā audzēts un pašas rokām sarūpēts. Galda centrā blakus kotlešu un sautētu kāpostu bļodai goda vietā atradās arī kaņepju sviests un zirņu pikas, kas Arvīdam vienmēr tik ļoti garšojušas. Vai nu savam dēlam grūti kādu gardumu pagatavot!
Patīkamais mājas siltums un svaigi ceptu pīrāgu smarža aicināja atlaisties spilvenos. Nekur gan arī nebija jāsteidzas – atlika vien gaidīt… Divi autobusi no pilsētas jau aizbraukuši, vēl pēc pāris stundām būs pēdējais – ar to dēlam noteikti vajadzētu atbraukt.
Gandrīz četrdesmit gadus divdesmit ceturtā decembra vakarā Arvīds viņai atradies līdzās. Tā nu ģimenē bija ierasts – lielos svētkos ne tikai apsēsties pie kopīga galda, bet arī padziedāt un uzdancot. Pirms desmit gadiem vēl dzīvs bija Vilis, kurš sievas dzimšanas dienai vienmēr gatavojās laikus, nepiemirsdams par to atgādināt tuvākajiem radiem un kaimiņiem. Vīram aizejot aizsaulē, Lonija vairs netīkoja pēc dziedāšanas un dancošanas. Tomēr vakariņu cienastu viņa gatavoja kā vienmēr un atnākušos viesus bagātīgi uzcienāja.
Bet, vai nu tāpēc, ka pietrūka Viļa klātbūtnes un bez viņa agrākā jautrība vairs neatgriezās, vai varbūt tāpēc, ka visa runāšana pie galda sanāca vien tāda žēlošanās par grūto dzīvi un slimībām, ciemiņu skaits strauji saruka.
Pēdējos trīs gados vienīgā viešņa, kura mēdza atnākt jau pa dienas gaismu, bija kaimiņiene. Ar viņu tad netraucēti varēja izrunāt vai visu aizvadīto mūžu – dēlu precības un vedeklu gaitas, mazbērnu izaugšanu, jo Valijai tādi bija veseli trīs – visi puikas, strādīgi un apzinīgi. Lonija gan tad tikai klausījās, palaikam iemezdama sarunā kādu “re kā!”, “labi gan!”, “nu, malacis!”. Tā kā Arvīda Velgiņa bija izslimojusi kādu nopietnu kaiti, kurai Lonija nespēja ielāgot nosaukumu, viņai par mazbērniem runāt negribējās nemaz. Tad jau labāk par lopiem, dārziem, filmām un seriāliem.
Iegrimusi domās par dēlu un viņa dzīvi, Lonija pievēra acis.
