Ticēt vai ne eņģeļiem – tā ir brīva izvēle. Teju 2000 gadu senā pareizticības vēsture apliecina šo ticību. Arī gulbeniete Irina Sazonova tic, ka savs sargeņģelis ir katram cilvēkam, katrai būtnei. Arī baznīca ir dzīva, arī tai ir savs sargeņģelis.
Ticēt vai ne eņģeļiem – tā ir brīva izvēle. Teju 2000 gadu senā pareizticības vēsture apliecina šo ticību. Arī gulbeniete Irina Sazonova tic, ka savs sargeņģelis ir katram cilvēkam, katrai būtnei. Arī baznīca ir dzīva, arī tai ir savs sargeņģelis.
Kristīgās tradīcijas vēstī, ka ziema ir īpašs laiks, kad varam sarunāties ar eņģeliem. Tas ir sapņu laiks. Arī daba snauž un auklē sapņus. Tāpat kā cilvēki…
– Sapņiem ir jātic?
– Bērniem piemīt iztēle. Es šo īpašību esmu saglabājusi līdz šai dienai. Iespējams, ka mēs, sievietes, psiholoģiski esam mazliet pateicīgākā situācijā nekā vīrieši. Mēs ticam pasakām! Un tas mums palīdz dzīvot. Ja būtu citādāk, reizēm dzīve kļūtu neizturama. Varētu par no bēdām nomirt. Kristīšanas laikā katram cilvēkam līdzās ir sargeņģelis. Man ir jautājuši: “Ko eņģelis dara, būdams līdzās cilvēkam?” Tad skaidroju: “Kad tu paklupsi, kritīsi, eņģelis palīdzēs tev piecelties.” Ja bērns kopš bērnības tic savam sargeņģelim, viņam ir pašnovērtējums, pašcieņa.
Tagad daba ir izspēlējusi joku – nesaprast, ziema vai pavasaris. Brīnums! Un šajos apstākļos radās doma nosvinēt Jaungadu pēc vecā kalendāra. Tā nav tikai slāvu, pareizticīgo tradīcija, tā ir cilvēces sena tradīcija. Kādreiz visā pasaulē tie, kas prata lasīt un rakstīt, dzīvoja pēc Jūlija Cēzara kalendāra. Tikai vēlāk to nomainīja Gregora kalendārs, kas tagad ir vispārpieņemts. Atšķirība abu kalendāru laika skaitīšanā ir divas nedēļas. Jaungads vienmēr ir bijis un ir īpašs, burvīgs brīdis.
Ziemā svētku aizbildnis ir erceņģelis Gabriēls. Pēc senas tradīcijas, gan Rietumos, gan Austrumos Ziemassvētkos, Jaungadā ticīgie raksta vēstules erceņģelim Gabriēlam, uzticot viņam savas vēlēšanās. Viņš atbildīgs par vēlmju materializāciju.
Būs izrotāta svētku egle, tā iedegsies pēc mūsu lūguma – kā pasakā. Apkārt eglei vedīsim bērnus rotaļās. Egle – tā ir brīnumdare, svētku simbols. Tā dāvās svētku dalībniekiem 500 dāvanu. Katrs saņems simbolisku velti – baznīcas vaska svecīti, kas speciāli domāta nešanai mājās. Kad iededzam šādu sveci, tā nevis sadedzina, bet vairo skābekli. No kopīgās svētku egles uz savām mājām katrs atnesīsim mazu uguntiņu. Tā būs kā cilvēku sapņu, ieceru piepildījuma vēlējums.
– Kā lai noticam, ka erceņģelis Gabriēls piepildīs cilvēku vēlmes, ja pat dabā nav ierastās kārtības?
– Esmu ticīgs cilvēks un zinu, ka pat mats no cilvēka galvas nenokritīs bez Dieva ziņas. Nav nekā nejauša. Ja ir tādi laika apstākļi, tas nozīmē, ka mums ir par kaut ko jāpiedomā. Kāpēc nevar notikt materializācijas process, kāpēc nav sniega, nav ledus? Varbūt mums, cilvēkiem, katram ir jāsāk ar sevi pašu, ar savu garīgo sakārtošanu?
– Tāpat kā dabā nav ierastās kārtības, arī ģimenes dzīvē ir daudz pretrunu, bet kristiešu pasaules uzskatā ģimenei ir īpaša vērtība.
– Nav nekā vērtīgāka par stabilu ģimeni. Kad cilvēkam ģimenē viss ir labi, tad liekas – Dievs un baznīca ir tur, kur viss ir skaisti, lieliski. Ja tā nav… tad arī problēmas jārisina no kristīga cilvēka skatījuma. Kristīgā filozofija paredz jebkuru situāciju dzīvē pieņemt ar pašcieņu, mierīgi, nenolaižoties līdz attiecību skaidrošanai. Jāsaprot, ka Dieva pasaule ir iekārtota tā, ka cilvēks cilvēkam nepieder. Pat mūsu tuvinieki mums nepieder. Mēs katrs esam Dieva bērns. Katra cilvēka brīvā izvēle nosaka, ar ko viņš vēlas būt kopā. Savstarpējos kontaktos cilvēkiem ir jāpaļaujas uz Dievu. Kad cilvēku pārņem aklas dusmas pret kādu, tas nozīmē, ka, neieredzot cilvēku, mēs grēkojam pret Dievu, jo viņa veidols ir katrā. Arī tiem, kas rīkojušies zemiski, ir savs sargeņģelis. Brīdī, kad cilvēks kā personība slīd lejup, viņa sargeņģelis cieš. Tieši tāpēc nedrīkst neieredzēt, nosodīt šādu cilvēku. Nevienam nav dotas tādas tiesības! Šo dzīves filozofiju pieņemt ar sirdi un prātu, dzīvot tajā nav viegli. To cilvēks spēj tikai ar gadiem, ar pieredzi. Arī es to esmu iemantojusi un pieņēmusi par savu tikai tagad.
Ģimene – tā ir katra cilvēka personiska izvēle. Netiesā un netapsi tiesāts! Katram cilvēkam ir sava dzīve, sava izvēle. Katram ir savas garīgās vērtības. Taču, jo vairāk būs laimīgu, harmonisku ģimeņu, jo labāk būs visiem, sabiedrībai kopumā.
– Kā pie jums atnāca ticība, kopš bērnības?
– Mans dzīves stāsts ir par to, kā cilvēks spēj mainīties, atrodot sevi ticībā. Ģimenei, kurā uzaugu, neklājās viegli. Tētis kļuva invalīds, kad man bija septiņi gadi. Tētim nebija kāju. Mamma no šiem pārdzīvojumiem garīgi nespēja atlabt. Man bija brālis, kas aizgāja no dzīves 30 gadu vecumā. Bet tētis mani iemācīja ticēt pasakām. Mūždien pietaupīja man kādu konfekti, teikdams, ka to man sūtījis garausis vai ezis. Tētis iemācīja, ka man pieder visa plašā pasaule, viss tās skaistums un noslēpumainība. Visi pasaules garauši un eži ir mani draugi – mana ģimene! Kristīja mani pareizticībā, kad biju 11 gadus veca. Tētis tobrīd bija gaužām slims. Taču kristīšana nenozīmē dzīvi ticībā. Ģimenē, kurā es augu, nekad nerunāja nevienu lūgšanu, tur nebija nevienas ikonas.
Mana dzīve bērnībā un jaunībā bija pārbaudījumu un iekšēju baiļu pilna. Bailes mudināja meklēt glābiņu, ceļu. Sākumā Stāmerienas baznīca mani nevilināja, bet drīzāk biedēja – kā viss nezināmais, nepazīstamais, neapjaustais. Un tomēr, dzīvojot Stāmerienā, baznīca man kļuva par glābiņu, nolēmu visas pūles veltīt dievnama atjaunošanai, kaut paši tuvākie tobrīd sprieda reāli un teica: “Vai esi traka?” Tikko bija nācis pasaulē mans dēls Romāns. Trūka pašpaļāvības, mocīja jautājums, kā dzīvot tālāk? Pirmoreiz Stāmerienā no Tēva Vladimira dzirdēju vārdus, ka bailes – tas ir grēks. Lai ko mums katram gatavotu liktenis, mums tas ir jāpieņem.
– Sapratāt – līdz šim ir pietrūcis baznīcas?
– Es pieķēros tai. Bija liela un nesavtīga vēlēšanās, bija liela atbildība un liels prieks veltīt pūles iecerētajam – dievnama atdzimšanai. Mans princips ir tāds: ja kaut ko dari bez prieka, tad vispār nav vērts sākt. Tagad, kad ārēji noplicinātais dievnams ir uzplaucis skaistumā, kad ceļā uz šo sapni iemantots daudz brīnišķīgu draugu, esmu garīgi pilnveidojusies arī es pati. Manī ir vēlme izprast kultūru, estētisko, skaisto, pietuvināties šīm vērtībām. Ne jau no dienišķās maizes vien cilvēks pārtiek. Ir jābūt kaut kam augstākam, pēc kā tiekties.
Manā dzīvē šobrīd, iespējams, ir vislabākie laiki. Man ir dotas izvēles tiesības, esmu Dieva bērns. Ir dota iespēja palīdzēt citiem. Un ir atņemtas bailes. Vairs nebaidos pat vadīt auto, kas kādreiz ļoti biedēja mani. Vienīgais, par ko vēl jūtos nedroša, lai mani bērni nepiedzīvotu to pašu likteni, ko es. Negribētos, ka es kļūtu slima un kopjama, jo savos bērnos esmu ieaudzinājusi sirdsapziņu, viņi nevarēs atteikties no sava pienākuma pret māti. Taču man gribētos, lai viņiem manis dēļ nekad neklātos grūti. Man nav bail par sevi, jo, liekas, es pieņemtu jebkādu savu likteni. Raizējos par bērnu likteni. Ticu tam, ka cilvēks nav nācis pasaulē, lai mocītos. Cilvēks ir dzimis radīšanai – bērnu radīšanai, skaistuma radīšanai. Cilvēki ir radījuši arī tādu skaistumu kā Stāmerienas baznīca.
Ticība cilvēkam ļauj aizmirst rūpes un dzīves nogurumu. Baznīcā vienmēr ir pavasaris, cilvēki, te neviens nevienam nepaies garām kā tukšai vietai. Pareizticīgie tic, ka sargeņģelis spēj pat ellē cilvēku pacelt savos spārnos un aiznest debesīs. Dieva likumi nenozīmē neko citu kā dzīvu, runājošu sirdsapziņu ikvienā no mums. Patiesībā nevajag nemaz baznīcu, ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu. Tā ir galvenā cilvēka personības mēraukla. Stāmerienas pareizticīgo baznīcas mecenāts Oļegs Kolosovs nav kristīts cilvēks. Taču viņam ir sirdsapziņa. Ar to viņš ir pārāks par jebkuru kristīgu cilvēku.
Esmu sapratusi – nevajag klauvēt pie aizvērtām durvīm. Ja viss iznāk it kā pats no sevis, tad – tas ir liktenis. Dievs saka priekšā, vajag tikai sadzirdēt. Katram ir savi talanti. Taču nav nekā labāka par tīru sirdi, jo tieši tie dzīvē sniedz visvairāk prieka.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Irina Sazonova.
– Dzimšanas dati: dzimusi 1964.gada 9.janvārī Dobelē.
– Dzīvesvieta: Gulbene.
– Izglītība: vidējā speciālā.
– Nodarbošanās: aptiekāre Stāmerienā, kosmetoloģe Gulbenē.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Aleksandrs, ir divi bērni – Ella (21 gads) un Romāns (12 gadi).
– Reliģija: pareizticīgā, Stāmerienas Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas draudzes vadītāja.
