Nākamajā sestdienā, 27.janvārī, notiks “Eirovīzijas” dziesmu konkursa 1.pusfināls. Par vietu finālā tajā cīnīsies arī bijusī gulbeniete Evita Saukuma jeb Beate.
Nākamajā sestdienā, 27.janvārī, notiks “Eirovīzijas” dziesmu konkursa 1.pusfināls. Par vietu finālā tajā cīnīsies arī bijusī gulbeniete Evita Saukuma jeb Beate. Skatuves vārdu Evita izvēlējusies par godu meitai Beātei. Viņa izpildīs dziesmu “I will”.
– Kā nolēmi piedalīties “Eirovīzijā”?
– Doma par “Eirovīziju” dzima jau ļoti sen. Vēl dzīvojot Gulbenē, draugu pulkā skatījāmies “Eirovīziju”, vērtējām katru izpildītāju, reizēm arī šķita, ka nav neviena laba kandidāta. Jau tolaik šķita, ka būtu ļoti jauki nokļūt tur un dziedāt tā, lai cilvēkiem tas ļoti patīk, taču pārliecība, ka es gribu piedalīties, dzima tikai tajā brīdī, kad es sāku mācīties dziedāt pie Jolantas Gulbes. Viņa man pateica, ka es to varu izdarīt, jo, viņasprāt, balss dotības man ir, tikai pie balss ir jāpiestrādā. J.Gulbe palīdzēja man atrast komponistu, bet pēc tam es darbojos pati.
– Kāda būs tava izpildītā dziesma?
– Satiekoties ar komponistu, es gribēju, lai dziesma ir par mani, lai tā ir patiesa, lai tā ir saskaņā ar mani. Galvenā doma – lai cik mēs daudzveidīgi arī būtu, mūs tiešām vieno pārliecība, gribasspēks un ticība, ka mēs varam vairāk, labāk un citādāk. Šī dziesma ir par mani un ir saskaņā ar manu filozofiju. Tā ir komponēta tieši man.
– Cik ilgi tu esi vienota ar mūziku?
– Mūzika mani pavada kopš bērnības. Mamma man dziedāja šūpuļdziesmas, tētis arī ir ļoti dziedošs, vecmamma man ir daudz dziedājusi. Arī es pati esmu daudz dziedājusi. Ģimenē mums ir pat dažādi humoristiski stāstiņi, kas ir saistīti ar mani un ar dziedāšanu.
– Tu esi absolvējusi Gulbenes mūzikas skolu un mācījusies Cēsu mūzikas koledžā. Kāpēc neturpināji mācības?
– Mana skolotāja bija tēta māsa. Viņa ar tēti ļoti gribēja, lai mācos koledžā. Ņemot vērā, ka bija ieguldīts darbs un pabeigta mūzikas skola, arī mamma to atbalstīja. Viņi mani motivēja Cēsu mūzikas koledžai, bet man pašai par to nebija nekādas pārliecības. Un mācības es neturpināju tieši tādēļ, jo es nezināju, kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs un ko es ar to visu iesākšu. Bet šobrīd ir tāds moments, ka es tik tiešām zinu, ko gribu, zinu, kā to varu iegūt un ka es izdarīšu tik labi, cik varēšu, bet, cik tālu tikšu, būs atkarīgs no apstākļiem, no cilvēkiem man apkārt un tā, kā pratīšu viņus motivēt. Tāpēc šobrīd man tas nāk viegli. Es zinu, ka gribu piedalīties “Eirovīzijā”, gribu tikt maksimāli tālu, tādēļ darīšu visu pēc labākās sirdsapziņas.
– Savulaik tu teici, ka dziedāšana tev ir hobijs, ka tev patīk uzdziedāt kompānijās.
– Jā, man patīk dziedāt, taču kompānijās man patīk dziedāt kopā ar visiem, nevis vienai pašai. Man patīk, kad es esmu daļa no kompānijas, lai ir komandas sajūta, kopības sajūta, ir jūtams draugu atbalsts. Tas man ļoti daudz nozīmē.
– Tu esi piedalījusies gan “Klondaikas” rīkotajā karaokē Alūksnē, gan arī vietējā “Talantu fabrikā” Lizumā. Vai tas tev palīdzējis izkopt vokālās dotības?
– Dalība jebkurā konkursā man ir palīdzējusi saprast, kas skan labi, kas ne tik labi, pie kā vēl ir jāpiestrādā, kas vēl ir jāattīsta. Tā ir fantastiska iespēja iepazīt savu balsi. Tagad es tik tiešām zinu, ka tā ir tik ārkārtīgi daudzveidīga, taču, lai noslīpētu balsi, ir nepieciešams viss mūžs. Jo vairāk dzied un strādā, jo labāk tā skan, jo pilnīgāka tā ir.
Bija laiks, kad mēģināju atdarināt oriģinālizpildītājus, tagad esmu sapratusi, ka tam nav nozīmes, jo es atradīšu stilu, kas būs man vistuvākais. Pašreiz es vēl esmu meklējumos.
– Vai pēdējā laikā esi kaut kur papildinājusi savas vokālās prasmes?
– Kopš pārstāju mācīties pie Jolantas, es dziedu pati. Pagājušajā vasarā gan piedalījos džeza nometnē Saulkrastos. Tā bija iespēja pamēģināt kaut ko citu. Tur gan vairāk dziedājām kolektīvi, pati savu balsi atsevišķi tur neizcēlu. Šī nometne bija vairāk balstīta uz dziedāšanas filozofiju.
– Tagad droši vien daudz laika pavadi, gatavojoties “Eirovīzijai”… Esi gatava iekarot klausītāju sirdis?
– Jā, ļoti intensīvi strādāju arī ar sponsoru piesaisti, jo izmaksas ir apmēram 2000 latu. Daļu esmu sastrādājusi pati ar savām rokām (Evita strādā par manikīri un pedikīri), taču man apkārt ir arī daudz jauku cilvēku, kas mani atbalsta, tostarp arī cilvēks, kas man šobrīd ir blakus, viņš mani atbalsta gan finansiāli, gan morāli.
Vai esmu gatava iekarot klausītājus? Es dziedāšu, ko saprotu un ko pieņemu, bet cilvēki katrs no šīs dziesmas pieņems kaut ko citu, to nevar paredzēt.
– Tev būs daudz konkurentu. Kā tu domā, kā tev varētu veikties?
– Tiesa, būs, bet es būšu es. Tas, kā man varētu veikties, būs atkarīgs no skatītāju atbalsta un manas komandas. Mēs esam seši cilvēki – ir divas ļoti talantīgas meitenes bekvokālistes, kā arī trīs dejotāji. Iespēju veiksmei mēs radām paši, ir jābūt sagatavotai augsnei, un es to esmu izdarījusi.
– Vai nākotnē plāno pievērsties dziedātājas karjerai?
– Par dziedātājas karjeru neesmu pārliecināta, bet viennozīmīgi zinu, ka mācīšos dziedāt un savas zināšanas šajā jomā attīstīšu.
– Vai tevi nebiedē grūtības? Un popularitāte?
– Nē. Tā ir mana dzīve, un es to pati veidoju, es nemēģinu skatīties, ko saka un dara citi, un ietekmēties no viņiem. Turklāt, es arī nezinu pagaidām, kas īsti ir popularitāte (smejas).
– Kas tev ir mūzika? Vai tajā pilnībā spēj atklāties?
– Nē, pilnīgi vēl atklāties neprotu. Tas, ko es gribu izdziedāt, vēl caur manu balsi nenāk ārā. Manī vēl ir tik daudz enerģijas, ko es varētu izdziedāt.
Mūzika man ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Es to ļoti daudz klausos, lai noskaidrotu, kas īsti būs mans žanrs. Mūzika ir it visur, arī tad, kad ir klusums. Es dzirdu mūziku. Kad būšu gatava, sākšu to pierakstīt un dalīties ar citiem.
– Kādas izjūtas tevī raisās dziedot?
– Viss ir atkarīgs no tā brīža sajūtām. Ja manī ir dusmas, arī manā balsī tās ir dzirdamas, ja iedvesma, arī balss to pauž. Tikai pašreiz es vēl neprotu šīs sajūtas pati kontrolēt. Pagaidām dziedu, kā protu, un strādāju pie tā, lai tas kļūtu arvien labāk un baudāmāk. “Eirovīzijas” dziesmai jāskan iedvesmojoši, un es arī darīšu visu, lai varētu tā iepriekš noskaņoties. Man ir jāsasniedz labākais rezultāts, jo ļoti daudzi cilvēki ir ieguldījuši manī.
– Tavas mīļākās dziesmas?
– Vienas mīļākās dziesmas man nav. Viss ir atkarīgs no tā brīža noskaņojuma. Katram mirklim labāka ir cita dziesma, bet nevar pateikt, ka kāda ir labāka par citu. Kad man ir skumji, es klausos džezu, blūzu, kad esmu priecīga, man der arī kāda jautra popdziesma, kad es gribu dvēseles mieru, klausos klasisko mūziku.
– Kā tu sevi iepriecini?
– No rīta pieceļoties, uzdodu sev jautājumu – kas mani varētu iepriecināt. Atkarībā no mana noskaņojuma rodas idejas. Citreiz man vienkārši gribas piezvanīt kādam tuvam cilvēkam un parunāties ar viņu, citreiz mani iepriecina sevis palutināšana, piemēram, pastaiga vai domu sakārtošana pludmalē.
– Kas tavā dzīvē šobrīd ir svarīgākais?
– Šobrīd pats svarīgākais ir spēt sabalansēt savu laiku tā, lai man pietiek tā gan darbam, gan atpūtai, gan bērniem, gan mācībām, jo esmu nolēmusi arī studēt.
– Tu pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Vai tas nebija grūti?
– Tas bija ļoti grūti, tam bija nepieciešama ļoti liela uzdrīkstēšanās. Biju jau kaut ko sasniegusi, taču man bija vajadzīgs kaut kas vairāk. Tagad man ir pavisam cita dzīve, citas vērtības. Man ir daudz jaunu draugu, paziņu, ir cēlusies dzīves kvalitāte. Es izbaudu katru brīdi, ko dzīvoju.
– Tu droši dodies pretī jauniem mērķiem. Kur rodi šādu spēku?
– Nezinu, tas vienkārši atnāk pie manis. Ja es kaut ko ļoti vēlos, pie manis atnāk kāda jauna ideja ar attiecīgo daudzumu enerģijas, spēka un dotībām to izdarīt.
– Tu vienmēr esi optimistiska. Varbūt tas ir tavs dzīves moto?
– Iespējams. Tieši tādēļ, ka es esmu tik optimistiska un sagatavoju ap sevi vidi, realizējas viss, ko vēlos. Es radu apstākļus, lai pie manis atnāk iespējas. Visiem novēlu radīt apstākļus, tad arī būs iespēja realizēt to, kas ir svarīgs.
