Bāriņa asaras zemē nekrīt, tās pie Dieviņa kāpj. Tāpat kā smiekli. Dieviņu atrod, ja meklē. Atrod itin visā ap sevi.
Bāriņa asaras zemē nekrīt, tās pie Dieviņa kāpj. Tāpat kā smiekli. Dieviņu atrod, ja meklē. Atrod itin visā ap sevi. To visu sauc par pasauli, un tā sākas ar sīkumiem, ar sadzīvi, ar lieliem un maziem sapņiem, to piepildījumu vai vilšanos. Ligita Trekše, kas jau teju desmit gadus sevi uzskata par tirzmalieti, zina teikt – nekur neiet tik raibi kā pasaulē.
Vai tajā kādreiz slikti gājis vai labi ies, stāsta Ligita pati…
Mamma jeb “viņa”
Man bija 18 gadu, kad es pirmoreiz satiku viņu – savu īsto mammu. Nebiju viņu nekad redzējusi. Atrast īstos vecākus – par to sapņo visi bērni, kas nav kopā ar saviem bioloģikajiem vecākiem… Visas neveiksmes gribas norakstīt uz šo situāciju, piebilstot: ja man būtu blakus īstā mamma un tētis, ja es dzīvotu tāpat kā visi cilvēki, tad man visas nelaimes, nepatikšanas ietu secen. Gadiem ilgi biju cerējusi viņu satikt, šī doma visu laiku man bija klāt, blakus – doma, kas urda, cerība, kas diezin vai kādreiz piepildīsies. Ieraudzīju pati savu seju… Tā bija viņas seja. Pat augumā mēs abas bijām vienādas. Bija jocīga sajūta – sasveicināties un iet katrai uz savu pusi. Bet miers iestājās pilnīgs, absolūts. Viņa gari runāja, bet es itin neko neatcerējos. Viņa skaidrojās, kāpēc mēs neesam kopā. Zināju, ka viņa ir precējusies un ka viņai ir divi bērni, vīrs. Vēlāk māte nezin kāpēc man piedāvāja iespēju nākt dzīvot pie viņas. Uz ko man sanāca sirsnīgi smiekli. Man taču bija audžumāte, par kuru jutu atbildību. Tad es vēl pāris reižu biju tur – pie īstās mātes. Bet beigās man kļuva arvien grūtāk. Vairs nebraucu uz turieni nemaz. Pagājuši gadi, es vairs nezinu neko par savu mammu un viņas ģimeni.
Audžumāte jeb mamma
Viņa dzimusi 1907.gada 28.aprīlī – Olga Trekše. Abas pēc horoskopa bijām Vērši. Abas ar ragiem. Starp mums bija briesmīgi liela gadu starpība. Kopā – nebija viegli. Man bija jau pārāk liela saprašana, kad viņa adoptēja mani. Es pati devu piekrišanu tam. Māte. Kad nonācu pie viņas mājās, es diennakti nobrēcu. To atceros, un arī viņa man tika to teikusi. Es biju izrauta no savas vides – bērnunama -, kur vienmēr apkārt bija bērni. Te bijām divas vien. Māte audzināja mani pēc Antona Makarenko metodēm. Vēlāk atradu šā autora grāmatā mātes pasvītrojumus, kā jāmāca paklausība. Viņa bija beigusi konservatoriju. Brīvmāksliniece. Māte mani pie klavierēm lika bezmaz vai ar siksnas palīdzību. Kad uz Druvienu vasarā atbrauca mūziķis Gruņieru Kārlis, man vienmēr nācās atspēlēt koncertprogrammu. Apmēram kā mūzikas skolā! Bet mana patikšana nesaskanēja ar mātes patikšanu. Pēdējo reizi, kad Kārlis nāca klausīties manu spēli, es izlēcu pa logu un aizbēgu. Un tomēr vēlāk, mātei nezinot, iestājos Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Tātad viņas sapnis piepildījās.
Lielākie brīnumi, kad es mājās sāku atrast aizliegtās grāmatas. Tas man kā apzinīgai pionierei un vēlāk arī komjaunietei bija liels pārsteigums. Kad māte juta, ka esmu kaut ko uzgājusi, viņa to paslēpa. Latvijas valsts karogu mājās, Druvienā, paslēptu es atradu tikai 1991.gadā. Tas bija paslēpts klētī, lādē starp veciem žurnāliem un grāmatām. Karogs nebija iesaiņots, taču bija perfekti saglabājies. Tikai vēlāk uzzināju, ka Cesvainē viņa bija leģendāra persona – skolotāja. Atlaista no darba par to, ka audzēkņi virs pils bija uzlikuši plīvot sarkanbaltsarkano karogu. Māte mira 80 gadu vecumā. Bija gribējusi, lai viņai lieku zārkā visas viņas darba grāmatiņas, studentes apliecības. Tad es pirmoreiz uzzināju, ka viņai nācies ik pēc pāris mēnešiem, pēc pusgada mainīt darbavietas. Un tad kāds vīrietis bērēs teica: “Ja jūs zinātu, kāda viņai bija dzīve…”
Cilvēki, lūgšanas, grāmatas
Druvienā mūsu mājas tuvumā allaž zibens iespēra kādā kokā. Man bija bail. Kaimiņos dzīvoja sieviņa – arī Olga vārdā, tāpat kā mana māte. Viņa man iemācīja brīdī, kad ir bailes, runāt Tēvreizi. Viņa – Olga Biteniece – bija vēl vecāka par manu māti. Kaimiņu Olga bija dzimusi 19.gadsimtā. Baltā māmuļa. Viņa iemācīja mani runāt lūgšanu, veltot to kādam cilvēkam. Iebildu, ka viņš taču nedzird. Bet Olga pamācīja, ka dzirdēšot gan. Sakārtoju savas domas, vēlmes par to, kā vēlos veidot savu turpmāko dzīvi, ko gribu sasniegt.
Pati agri sāku lasīt un lasīju nenormāli daudz. Kā vasarā bija novākts pirmais siens, tā es ar grāmatām biju šķūnī, ar lukturīti lasīju. Ja es “iekritu” kādā grāmatā, man nebija miera. Tāpēc man jau agri bija vajadzīgas brilles.
Es saku – man vienmēr ir laimējies ar cilvēkiem. Druvienā, Cēsīs, Tirzā. Visur, kur esmu bijusi, ir veicies satikt labus cilvēkus. Tagad mums ar draugiem ir tāds paradums – sūtīt labiem, dvēselei tuviem cilvēkiem īsziņas uz mobilo tālruni un saņemt tās brīžos, kad kādam ir grūti. Tas ir sava veida garīgs atbalsts. Vēstījums ir uzmundrinošs. Divas tādas saņemtās īsziņas manā mobilajā tālrunī ir saglabātas kā talismans. Tas ir tas pats, ko sniedz baznīca. Tā ir sasveicināšanās, brīdis, kad cits citam padod roku un vēl labu, apķeras ap kaklu. Kad to izjūti pirmo reizi mūžā, tad gribas šo labestību dot un saņemt atkal.
Ziloņi samīda visas raizes
Ziloņi… Draudzība ar tiem man sākās pirms pieciem gadiem. Tagad manā kolekcijā ir 110 ziloņu – figūriņas un pat speciāli man izšūts spilvens ar ziloni. Pats pirmais zilonis pie manis nonāca tad, kad bija nepieciešama operācija kājai. Tolaik klājās grūti. Elita Birže, Galgauskas pamatskolas mācību pārzine, man uzdāvināja zilonīti ar vēlējumu, ka viss būs labi. Man bija nepieciešama gūžas protēze. Lika sevi manīt tas, ka divu gadu vecumā esmu pārcietusi bērnu trieku un viena kāja man ir deformēta. Otrai laikam slodze bija par lielu. Draudēja palikšAna uz gultas. Vietējie cilvēki man ļoti palīdzēja, lai operācija varētu notikt. Vēl arī paņēmu kredītu bankā. Situāciju naudas ziņā sarežģīja arī tas, ka tolaik vēl studēju. Rāvos vairākos darbos, lai varētu atpelnīt kredītu.
Otra operācija bija nepieciešama gadu pēc pirmās. Ejot rotaļās ar audzēkņiem, nejauši uzkāpu uz akmentiņa, tas trāpījās zem papēža. Bija asa sāpe ceļgalā. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, taču vēlāk nevarēju paiet. Mani uzreiz aizveda uz slimnīcu Valmierā, konstatēja meniska plīsumu. Par laimi, šo operāciju veica par apdrošināšanas naudu.
Bērniem jāpalīdz izaugt stipriem!
Strādājot ar pirmsskolas vecuma bērniem, nepiekrītu tiem, kas šausminās, ka tik mazi bērni nāk uz solu. Viņi iemācās tik daudz! Bērni fantastiski atplaukst! Viņi atraisās. Manā grupā ir 17 sešgadnieki. Katru rītu mēs sākam ar lūgšanu. Reizēm es varu steigā kaut ko palaist garām. Bērni paši atgādina par savām būšanām un nebūšanām – kam ģimenē kāds saslimis vai atgadījusies cita nelaime. Bērni ir iemācījušies lūgties cits par citu.
Bērnus koriģēt… Nedrīkst! Ir nepareizi, kad mazajam, kas mācās staigāt, saka: “Neej tur, tu kritīsi!” Viņš vienalga ies un arī nokritīs. Bērnam liksies, ka nevis paša vainas dēļ ir kritis, bet gan tāpēc, ka mamma tā sacīja un tā arī notika. Bērnā tādējādi tiek ielikta programma. Nevajag tā darīt! Lai bērns pats izjūt savas kļūdas. Tāpat ir pirmsskolas apmācībā – nedrīkst ar bērniem runāt pavēles formā. Jārunā vēlamā formā. Jārosina. Un tad bērns pats aptver, ko var, ko ne. Var tikai lūgt, rosināt.
***
Vizītkarte
– Vārds, Uzvārds: Ligita Trekše (dzimusi Palena) – šo uzvārdu iemantojusi sešu gadu vecumā pēc adopcijas (1958.gada 12.augustā).
– Dzimšanas dati: dzimusi Rīgā 1951.gada 15.maijā.
– Izglītība: pabeigta Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola; neskaitāmi kvalifikācijas paaugstināšanas kursi muzeja darba, folkloras kolektīvu vadīšanā (septiņdesmitajos gados apmeklēti kursi arī pie maestro Raimonda Paula); 2004.gadā pabeigts Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūts, iegūstot pirmsskolas pedagoga kvalifikāciju.
– Darbavietas: skolotāja Druvienas pamatskolā, kultūras darbiniece Druvienas tauta namā un vecajā skolā – muzejā, vēlāk – kultūras nama vadītāja, pastniece, tagad – Tirzas pamatskolas pedagoģe (jau desmit gadus), pašlaik tieši pirmsskolas pedagoģe.
– Sabiedriskais darbs: Tirzas deputāte, vada sociālo un kultūras komisiju; piedalās svētdienas skolas organizēšanā Tirzas luterāņu baznīcā; Tirzas muzeja pārzinātāja.
– Nopelni: savulaik Druvienā izveidoja novadā populāro folkloras kopu “Atvasariņa”, kurā darbojās dažādu paaudžu druvēnieši; septiņdesmitajos gados, vadot Druvienas veco skolu – muzeju, iedibināja ikgadējo novadnieka Jāņa Poruka Dzejas dienu tradīciju.
– Hobiji: šahs, dambrete, galda teniss.
– Īpaša attieksme: pret sapņu zemi Norvēģiju un Edvarda Grīga mūziku.
