(1.turpinājums) Pārdrošība vārdos gan lika domāt, ka jaunā dāma varētu būt ar ievērojamu pieredzi un – bez iespējām to realizēt… Intriģējoši!
(1.turpinājums)
Pārdrošība vārdos gan lika domāt, ka jaunā dāma varētu būt ar ievērojamu pieredzi un – bez iespējām to realizēt… Intriģējoši!
Lai arī kā Uldim gribējās ticēt, ka šī sirēna dzied tikai viņam, kaut kur smadzeņu centros iedzēla greizsirdības velniņš – vai šādus dzejojumus saņem arī citi sludinājumos noskatītie vīrieši? Interesanti gan – cik tādu ir…
Uz īsu mirkli domās iegailējās trauksmes signāls – nez vai viņa tikai spēlējas ar vārdiem vai varbūt sekss ir Vijolītes dienišķā maize?
Protams, to visu varēja pavisam vienkārši noskaidrot, atlika tikai uzrakstīt viņai vēstuli un pēc pāris dienām jau skatīt šo kaisli smaržojošo puķi vaigā.
Kafejnīcā satiktā Vijolīte Uldi samulsināja jau pirmajā brīdī – vispirms jau ar to, ka izrādījās vienkārši Velta. Un, lai arī pēc ķermeņa formām patiešām seksīga un simpātiska, bet – ar neprasmīgi spilgti pielietotu kosmētiku, vaļīgu uzvedību un skaļiem smiekliem. Visas iesāktās sarunas veda tikai uz vienu – ātrāk izdzert kafijas krūzi un tikt mājās gultā. Palaikam saruna ieguva ļoti intīmu nokrāsu, bet brīžiem klajā koķetērija Uldim šķita prasta un netīkama. Vai aiz tā visa bija vēl kas, viņš vēl tobrīd nespēja saskatīt. Un tomēr – viņš sekoja Veltai uz dzīvokli… Aiz ziņkāres.
Jau pirmajā pusstundā, apejot visādas iepazīšanās nianses, sieviete prasmīgām rokām ķērās pie mīlas rotaļām. Tikai Uldim nez kāpēc neradās vajadzīgais pacēlums…
“Varētu jau,” viņš pie sevis domāja, “bet – cik vīriešu te jau ir bijis pirms manis?… Vakar, šodien…”
Uz jautājumu – vai Veltiņa pati sacerējusi tās skaistās rindas vēstulē – viņa erotiskā tembrā nočukstēja: “Priekškam, ja to visu var norakstīt…” un turpināja ar mēles galiņu glāstīt Uldim delnas virspusi…
Sapratis, ka nekādas nopietnas iepazīšanās te nebūs, Uldis vairākas reizes mēģināja atvadīties, bet iekarsusī sieviete viņu apsmēja par impotentu gļēvuli un zilo un atspieda dīvāna spilvenos… Tad, protams, aiziet vairs nevarēja.
Vīns, vīraks un smaržīga masāžas eļļa. Dīvains reibums un kaut kur bezdibenī vilinoši, aizmirstībā vedinoši glāsti… Atlika tikai tam visam ļauties. Un tas bija tik vienkārši. Kas būs, būs…
Bet bija – kluss Vijolītes čuksts: “Mīļais, es ceru, ka tev naudiņa būs?” Skurbums pazuda vienā momentā. Ak, viņš taču patiešām bija muļķis! Un naudas, protams, nav. Nekad nav bijis.
Nebija arī variantu. Vienīgais – vienkārši aizbēgt…
* * *
Indras vēstuli Andis man parādīja kā īpašu – lai pajautātu – ko es par to domāju… Jo – pirmā vēstule, ko sieviete rakstīja vīrietim, kuru gribēja iepazīt, sastāvēja no vieniem filozofiskiem prātojumiem – par laiku kā vērtību, par vientulību, par labo un slikto cilvēkā, par ļaunuma un nenovīdības izskaušanu, par strīdiem, kuros dzimst patiesība… Man nogura ne tikai acis, lasot sīkiem burtiņiem aizpildītās lapas, bet arī domas.
Andis gan pats bija pietiekami gudrs, daudz lasījis prātotājs un nekautrējās paust savu viedokli, taču pat viņš neesot spējis izsekot Indras filozofiskajiem uzplaiksnījumiem. Arī man tie vietām atsauca atmiņā sen lasītas prātulas. Ko gan viņa ar to gribējusi pateikt? Ja kas, Anda sludinājumā nebija ne mazākā mājiena, ka viņš meklē partneri filozofiskām diskusijām.
Un tomēr viņš izlēma Indru satikt. Iztēlē radījis neatvairāmu šīs augsti intelektuālās būtnes tēlu, viņš cerēja uz izdošanos.
Norunājis tikšanos kafejnīcā, Andis jau noskaņoja sevi uz sarunu filozofiskā līmenī un pat drusku baidījās izgāzties.
Sieviete, kas pienāca pie viņa galdiņa, pēc ārējā izskata Andim atgādināja… peli. Sīka, smailu deguntiņu, apaļām mazām brillītēm, aiz tām brūnām dzīvīgām acīm, pelnu pelēkiem matiem un pelēkā kostīmā. Nervozām, žiglām kustībām un palaikam šaudīgu skatienu.
Ja pievēra acis uz Indras necilo izskatu, balss viņai bija skanīga un gudri vārdi plūda straumēm. Vislabāk bija aizvērt acis un klausīties – par cilvēku kā dabas daļu, par mērķi un ceļu uz to, par instinktiem, gribu un sekām… Un vēl par visu ko. Brīžiem Indra pat negaidīja kādu piebildi no Anda puses,bija iespaids, ka viņai ir noteikts izrunājamo vārdu skaits un viņa tikmēr neapklusīs, kamēr tie visi nebūs izsīkuši.
Tad piepeši viņa apklusa un bezgala nelaimīga lūdza piedošanu, ka nedod iespēju runāt Andim. Viņš savukārt aizbildinājās, ka līdz šim nav nācies paskaļā kafejnīcā par tādām lietām spriedelēt. Indra to saprata kā mājienu pārvākties uz viņas mājām, un pēc šaubu pilna mirkļa viņa izšķīrās par biklu uzaicinājumu ciemos.
Andim šī doma nešķita laba, jo vienpusīgā saruna viņu jau bija sākusi garlaikot. Doma, ka Indra nav viņa meklētā sieviete, jau bija nobriedusi. Kaut kur iekšēji auga dusmas par izniekoto dienu. Ar savu atteikumu aizvainot Indru viņš gluži nebija gribējis, tomēr izvēlējās samulsināt, uzdodot tiešu jautājumu – ko viņa domā par divu cilvēku intīmām attiecībām – par seksu…
Reakcija bija dīvaina – Indra nosarka, tad knibinājās ap brillēm – ņēma tās nost un lika atpakaļ, stostīdamās meklēja vārdus, līdz beidzot noformulēja domu līdz galam – viņa pilnīgi var iztikt bez tā, un kā pamatojums tam ir fakts, ka līdz šim viņa nav piederējusi nevienam vīrietim. Un vispār – pats galvenais cilvēkā ir prāta gaisma.
Uzdevis vēl vienu ne mazāk mulsinošu jautājumu – kādu tad Indra iedomājas ģimenes dzīvi, un sapratis, ka arī par šo tēmu Indra nav sagatavojusi uz filozofiskām tēzēm balstītu atbildi, Andis izlēma atvadīties…
* * *
Nu jau vairāk nekā četrus gadus Līga dzīvoja trijatā ar meitām, no kurām vecākā jau studēja. Par laimi, dzīves līkloči bija attīstījuši sīkstumu un prasmi nesalūzt. Un tomēr brīžiem nāca apjausma, ka meitām vajadzīgs tēvs un viņām visām – plecs atbalstam. Pirms trim gadiem Arvīds bija aizbraucis strādāt uz Islandi, tur iemīlējis kādu sievieti un nu mājās vairs nedomāja braukt.
Arvien biežāk prātā nāca draudzenes ieteikums mēģināt iepazīties ar citu vīrieti, tikai Līga nesaprata, kā to izdarīt. Ārpus darba nekādām izklaidēm nebija nedz laika, nedz spēka – lielveikala kase un apmeklētāju plūsma izsūca visu enerģiju.
Tad Baiba viņai nolika priekšā kaudzi preses izdevumu ar iepazīšanās sludinājumiem, bet, lai izvēlētos vienu, bija vajadzīga vēl nedēļa…
Ko rakstīt, kā rakstīt, ja par to otru cilvēku neko nezini?
Un tomēr vēstule tapa. Visai atklāta un patiesa. Par to, kur viņa strādā, kā dzīvo, ko jūt un ko vēlas… Nosūtīja arī prasīto fotokartīti.
Atbilde ilgi nenāca. Līdz kādā dienā veikalā pie kases nostājās vīrietis un paziņoja, ka viņš ir tas, kam Līga rakstījusi vēstuli, un kā pierādījumu no azotes izvilka sūtīto foto.
Tobrīd Līgai nebija laika, tāpēc atvainojusies, ka laiks parunāties būs tikai pēc darba beigām, viņa pievērsās nākamajam pircējam. Strādāšana gan diez kā nevedās, jo prātā bija vīrietis, kurš no pirmā acumirkļa neizraisīja tūlītējas simpātijas. Kaut kur dziļi zem pieres un biezajām uzacīm paslēptais acu skatiens šķita neizprotams un pat nepatīkams. Redzot šādu tipu kādā kriminālfilmā, Līga viņu klasificētu noziedznieku grupā…
Mierinot sevi ar domu, ka tas jau tikai tāds acumirkļa iespaids, viņa prātoja, kā labāk rīkoties vakarā. Šādam pavērsienam Līga nebija gatava. Tomēr skaidrs bija viens – pēc darba aizlavīties no veikala slepus arī nav jēgas. Viņš jau tāpat atradīs, ja jau to paveica šoreiz…
Elmārs viņu gaidīja uz soliņa pie veikala. Laukā rasināja smalks lietus, tāpēc Līga piedāvāja patverties tuvākajā kafejnīcā. Vīrietis gan skaidri pateica, ka vēloties doties mājās pie Līgas,kafejnīcai viņam neesot naudas, tomēr Līga iebilda, ka viņas kapitāls esot tieši tik liels, lai iznāktu divām kafijas krūzītēm.
Saruna gan bija vairāk vienpusīga – Elmārs stāstīja par visu, ko viņš prot darīt, un šķita, viņš prot visu. Vai tas varētu nozīmēt, ka neko tā pa īstam un līdz galam?
Taujāts par iepriekšējo dzīvi, viņš pažēlojās par divām šķirtajām sievām, kuras bijušas slinkas un negodīgas un nepratušas novērtēt viņu, par dēliem, kuri nemācās un tā arī muļķi paliks.
Jo ilgāk Līga klausījās, jo labāk saprata, ka šo vīrieti viņa vairs nevēlas satikt. Pirmais mēģinājums atvadīties beidzās ar Elmāra jautājumu: “Es laikam tev nepatīku?”
Uz Līgas klusēšanu viņš reaģēja ar jauniem pašslavinājuma plūdiem, kuros solījās būt grīdas tepiķīša vietā, lai tikai viņa piekrīt turpmākai abu dzīvošanai kopā.
Sapratusi, ka ir pēdējais laiks atvadīties, Līga steidzīgi atstāja kafejnīcu. Elmārs gan cēlās, lai steigtos pakaļ, bet laikam jau Līgas stingrais skatiens viņu atturēja.
Kādu brīdi viņai šķita, ka Elmārs seko, tomēr tumsā uz ielas neviens nebija redzams.
Tobrīd Līga nenojauta, ka šī sajūta viņu nepametīs vēl ilgi. Un ne tikai šī… Jo Elmārs negribēja saprast.
Vairākas reizes dienā viņš mēdza pirkt kastīti sērkociņu, paciņu lētu cigarešu, maizes puskukulīti, pie viena mēģinot uzsākt sarunu. Ja nepirka neko, tad tāpat, malā stāvot, caur pieri skatījās uz Līgu. Pamazām to bija ievērojuši arī citi veikala darbinieki un reizēm Līgu pavilka uz zoba par neatlaidīgo pielūdzēju.
Reizēm viņa pa logu redzēja, kā Elmārs sēž ārpusē uz soliņa un gaida veikala darba laika beigas. Tad Līga centās iejukt citu darbinieku bariņā un nemanāmi nozust gar ēkas stūri. Vēlāk arī šai situācijai radās risinājums – kāda kolēģe piedāvājās viņu aizvest līdz mājām ar auto.
Tomēr ne vienmēr Līgai izdevās izvairīties no satikšanās ar uzmācīgo pielūdzēju… Satvēris viņu aiz piedurknes, Elmārs lūdzās, izskaidrojās, solījās un reizēm pat draudēja…
Tad Līga meloja, ka steidzas uz treniņu, uz kursiem, auklēt kādu bērnu, un tā vietā no kādas trepju telpas zvanīja savai draudzenei, lai atbrauc viņai pakaļ.
Reiz Līga manīja Elmāru stāvam daudzstāvu māju pagalmā, netālu no viņas dzīvokļa durvīm. Pirms kāda laika rakstītās vēstules atpakaļadresē viņa, par laimi, bija norādījusi vien pastkastes numuru. Tātad – Elmārs bija viņu izsekojis.
