Janvāra barikādes pirms 16 gadiem bija ne tikai Rīgā.
Janvāra barikādes pirms 16 gadiem bija ne tikai Rīgā. Tas bija psiholoģiski sarežģīts laiks visā valstī. Tajās dienās dažu darba kolektīvu cilvēkiem došanās uz Rīgu bez priekšnieka atļaujas beidzās ar pamatīgu sutu un nepatikšanām.
Savukārt toreizējā uzņēmuma “Lauktehnika” vadītājs Vasilijs Zagoruiko tiem, kas brauca uz barikādēm, deva brīvas dienas, deva transportu. Ukrainis pēc tautības un tobrīd vienīgās partijas biedrs, kā jau visi priekšnieki, viņš tomēr labi saprata latviešu centienus pēc valstiskās neatkarības.
“Man nav ko sev pārmest. Pirmkārt, ir jābūt personiskai pārliecībai. Situācija nebija vienkārša. Tas nebija dumpis. Tā bija nepieciešamība mainīt sabiedrisko ekonomisko formāciju,” saka viņš. V.Zagoruiko bija progresīvs vadītājs. Tobrīd viņš jau 19 gadus atradās pie Gulbenes “Lauktehnikas” stūres, uzņēmums bija attīstījies, kļuvis turīgs. Šķieneros bija izaudzis strādnieku ciemats. Bija nodrošināti labiekārtoti dzīvokļi un radīti nepieciešamie sadzīves un sociālie pakalpojumi. Tolaik “Lauktehnikā” strādāja gandrīz 900 cilvēku. “Man vienmēr pirmajā vietā bija uzņēmums, kuru vadīju, un ekonomiskās, nevis politiskās intereses,” saka V.Zagoruiko. Tomēr viņš skaidri juta pārmaiņu tuvumu valstī.
“Mans uzdevums šajā brīdī bija saturēt uzņēmumu, nepieļaut nacionālās problēmas. Pie mums nebija interfrontes. Man nav nopelnu. Es tikai darīju to, kas tobrīd bija jādara atbildīgam liela ražošanas kolektīva vadītājam. Tiesa, tobrīd vēl neapzinājos, kas gaida mūs nākotnē. Uz daudziem jautājumiem atbildes guvu tikai laika gaitā,” saka V.Zagoruiko. Tie bija grūti laiki.
“Toreizējais lauksaimniecības ministrs mani paaicināja uz sarunu un lūdza izmantot savas priekšrocības – ukraiņa tautību un sakarus Krievijā -, lai varētu iepirkt graudu kombainus Latvijai. 1990.gadā to trūkums valstī bija jūtams. Viņš mudināja mani doties uz Krasnojarsku un vienoties ar rūpnīcas vadību par kombainu piegādi Latvijai. Tad mēs kopā ar Gulbenes politiķi Gunti Blūmu, kas tolaik bija PSRS tautas deputāts, lidojām uz turieni, un pēc tam man vienam pašam togad nācās uz Krasnojarsku lidot vēl reizes septiņas. Fināls bija labs. Pirmajā gadā no Krievijas saņēmām aptuveni 300 kombainu, pēc tam vēl 200,” viņš atceras.
Kad Krievija pieteica ekonomisko blokādi Latvijai, V.Zagoruiko izdevās Krasnojarskā nopirkt aptuveni 5000 tonnas mazuta, benzīna un dīzeļdegvielas, kā arī vienoties ar valdību Maskavā par šo naftas pārstrādes produktu nogādāšanu Latvijā. Tādējādi izdevās nodrošināt katlumāju darbību, siltumu slimnīcā, lauksaimniecisko ražošanu. Robeža bija slēgta, tur stāvēja OMON specvienības. “Sūtīju savus cilvēkus pēc kravas uz Krieviju un vēlēju vienu: “Atgriezieties mājās!” Jutos lepns par mūsu uzņēmuma cilvēkiem,” saka V.Zagoruiko. Viņš atceros tos laikus, kad savā dzimtajā Ukrainā bija nesaprasts. Nespējis toreiz aptvert, kāpēc tā. Tagad attieksme pret viņu dzimtenē ir kļuvusi diametrāli pretēja. Ukraina arī ir piedzīvojusi Oranžo revolūciju.
