Varbūt dažiem šķiet, ka mednieki, kas šauj meža zvērus, ir ļoti nežēlīgi, taču patiesībā medības palīdz regulēt dzīvnieku skaitu.
Varbūt dažiem šķiet, ka mednieki, kas šauj meža zvērus, ir ļoti nežēlīgi, taču patiesībā medības palīdz regulēt dzīvnieku skaitu. Savairojoties pārlieku daudz, meža zvēri var nodarīt kaitējumu ne tikai dabai, bet arī cilvēkam.
Ar bebru kaitējumu ir jāsastopas ne vienā vien vietā. “Bebri gan dara arī labumu, viņu uzplūdinātajās teritorijās labprāt dzīvo citi dzīvnieki, taču kaitējums, ko tie nodara, tomēr ir daudz lielāks. Meža saimniekiem, sabojājot kokus un applūdinot vērtīgas mežaudzes, tie rada milzīgus zaudējumus, turklāt šobrīd to ir savairojies milzum daudz. Jaukt to saceltos aizsprostus ir tāpat, kā cīnīties ar vējdzirnavām,” secina mednieku kolektīva “Mežsētas” (Jaungulbenes mežniecība) mednieks Vitālijs Kočāns, kas bieži vien dodas arī bebru medībās.
Bebrus atļauts medīt no 1.augusta līdz 31.martam. Lai arī bebru skaits ir ļoti liels, tomēr tie ir limitēti medījamie dzīvnieki. V.Kočāns uzskata, ka bebrus, kamēr to ir tik daudz, vajadzēja ļaut medīt bez ierobežojuma, pēc tam to var atkal noteikt par limitētu dzīvnieku. “Pašreizējā situācijā mednieki nespēj atšaut visus bebrus. Ziemā un arī pavasarī, ja ilgi turas auksts laiks, tos ir grūti nomedīt, bet vasarā, kad to būtu izdarīt visvieglāk, bebrus medīt nedrīkst. Rudenī bebri vairāk jāķer ar slazdiem, taču es uzskatu, ka tā medīt nav humāni. Bebri netiek atšauti, tādēļ arī to populācija ir radusies tik liela,” spriež mednieks.
V.Kočāns stāsta, ka bebru nomedīt nav viegli. Bieži vien medniekam šā dzīvnieka dēļ ir nācies arī izpeldēties pat diezgan aukstā ūdenī. Esmu speciāli sataisījis makšķeres un āķus, lai bebru varētu dabūt ārā no ūdens, kad tas ir nošauts. Ir interesanti noskaidrot, kurš izrādīsies gudrāks. Pieredze jau ir uzkrāta, un esmu izdomājis dažādus knifiņus, kā nomedīt šo zvēru,” atklāj mednieks.
V.Kočāns ir nomedījis ļoti daudz bebru. “Kas to var saskaitīt, cik kopā būs! Cenšos glābt mežus. Būtu jauki, ja par bebru nomedīšanu, kamēr tie ir vairumā, ieviestu kaut nelielu atlīdzību, jo šīs medības saistās ar lieliem izdevumiem. Iespējams, tad mednieki vairāk medītu šo dzīvnieku,” saka V.Kočāns.
Lielākais bebrs, ko Vitālijs ir nomedījis, svēris apmēram 35 līdz 40 kilogramus. Vienā vakarā savulaik viņam izdevies nomedīt pat trīs šos dzīvniekus. “Bebra gaļu ēdu gan pats, gan arī sunim tiek kauli. Šā dzīvnieka gaļai ir specifiska garša un smarža, taču pagatavot to var ļoti garšīgi, piemēram, desās un arī izžāvēt. Žāvēta tā ir visgaršīgākā,” atzīst mednieks.
Savukārt no bebru ādām Vitālijam ir pašūta veste, viņam ir padomā uzšūt arī speciālu tērpu, ar ko doties gaides medībās.
V.Kočāns par īstu mednieku kļuvis 2003.gadā, pirms tam kādu laiku gājis medībās arī par dzinēju. “Kādreiz es tikai makšķerēju un biju tiešām kaislīgs makšķernieks, bet tad aizrāvos arī ar medībām. Visvairāk man patīk meža cūku medības. Tajās ir ļoti jādomā līdzi, citādi pie medījuma netikt,” ir pārliecināts Vitālijs.
