Saskarsmes konsultante Anita Rošāne: Pašapziņas un pašvērtējuma aizsākums meklējams bērnībā. Kurš gan no vecākiem neatceras mazuļa pirmās pašapziņas izpausmes, kad aptuveni divu gadiņu vecumā bērniņš iemācās vārdiņu “es”?
Saskarsmes konsultante Anita Rošāne:
Pašapziņas un pašvērtējuma aizsākums meklējams bērnībā. Kurš gan no vecākiem neatceras mazuļa pirmās pašapziņas izpausmes, kad aptuveni divu gadiņu vecumā bērniņš iemācās vārdiņu “es”? Tālāk jau seko “es pats”, kas signalizē par pašapziņas procesa aizsākumu.
Bērnam līdz divu gadu vecumam pašapziņa vēl nepiemīt – mazais sevi vēl nepazīst ne spogulī, ne fotogrāfijās.
Krasas pārmaiņas notiek pusaudžu vecumā. Tīņu posmam raksturīgas nozīmīgas personības izmaiņas – gan fiziskas, gan garīgas. Arī vēlāk, kļūstot par pieaugušajiem, saglabājas pašapziņas attīstības tendence.
Pozitīvs pašvērtējums ir cieši saistīts ar pašapziņu, jo jēdziens “pašcieņa” raksturo cilvēka attieksmi pret sevi. Cilvēki nemitīgi salīdzina sevi ar citiem un izdara secinājumus. Jāteic, pašvērtējums mēdz būt gan paaugstināts, gan pazemināts. Sarežģījumi var būt gan vienā, gan otrā gadījumā.
Liela nozīme ir vecākiem, jo bērna domas par sevi sākotnēji tiek veidotas, ņemot vērā citu domas par viņu.
Lai bērns izaugtu par pārliecinātu personību, vajadzētu censties mudināt viņu uz pašizpausmi, nevis tikai aizliegt, nemitīgi noliekot robežas ar vārdu “nedrīkst”. Tā var izveidoties zems pašvērtējums, kura sekas ir kompleksi, ar kuriem nākas cīnīties visu mūžu.
