Ka notiks vēl viena latviešu izsūtīšana uz Sibīriju, ļaudis runāja krietni iepriekš, bet tēvs, cīnītājs Sarkanajā armijā, neņēma ļaužu valodas galvā un pat iedomāties nevarēja, ka arī viņam ar ģimeni būs lemts šis Golgatas ceļš.
Ka notiks vēl viena latviešu izsūtīšana uz Sibīriju, ļaudis runāja krietni iepriekš, bet tēvs, cīnītājs Sarkanajā armijā, neņēma ļaužu valodas galvā un pat iedomāties nevarēja, ka arī viņam ar ģimeni būs lemts šis Golgatas ceļš.
Viss izrādījās banāli vienkārši: kāds cits atpirkās, un pagasta partorgs iztrūkstošo aili aizpildīja ar citas ģimenes locekļiem.
Iebruka bruņoti vīri
Un tā 25.marta agrā rītā, kad cilvēki vēl gulēja, skarbi dauzīja pie durvīm un bruņoti vīri iebruka mājās. Neļaujot pat iziet sevis pēc, lika ātri savākt mantas, ko var salikt vienzirga ragavās un braukt līdzi. Tēvam stāvēja klāt cilvēks ar šauteni, un tikai vecaimātei bija brīv pakot mantas. Māte bija aizņemta ar dēla ģērbšanu un stāstīšanu, kur kas vērtīgāks ir ko ņemt līdzi. Šis pienākums – likt maisos mantas – bija uzticēts mūsu pašu latviešiem. Vecāmāte iepriekšējā vakarā bija pabeigusi aust vadmalu un to visu paņēma līdzi. Līdz ar to viss maiss bija pilns, un tas ar gaļu un maizi palika lieks, jo vezums bija pilns (paši arī sēdējām uz vezuma). Svešumā audekls lieti noderēja, jo starp izsūtītājiem bija skroderis Jūlijs, kas visiem šuva uzvalkus un cepures.
Sapulcināja Silmalā
Visus “valsts ienaidniekus” sapulcināja Silamalā. Šeit sanāca kopā Velta ar savu veco māti, bezbērnu ģimene Sarkaņi, vecā Bauga, arī bez bērniem, Šķenderi ar meitu Ritu, divi Sniķeri, Šveicu Anna ar dēlu Andri. No Silamalas tāpat ragavās kopā ar tās saimniekiem Dzilnēm un meitu Āriju ar dēlu Ati veda uz Blomi, kur gaidīja automašīnas, lai vestu uz Gulbeni. Uz sliedēm “laipni” gaidīja vagoni ar divstāvu nārām un restotiem logiem. Visi minētie plus vēl Vimbu ģimene un Ribinka (varbūt uzvārds nav pareizs) ar dēlu Ēriku tika “salādēti” vienā vagonā. Par “lopu vagona” vecāko nozīmēja Jāni Sarkani. Beļavieši bija pasteigušies vieni no pirmajiem, jo, kamēr savāca pilnu vilciena sastāvu, pagāja divas dienas. Dabiskās vajadzības kārtot izlaida tumsā, un tad visi rindā sēdēja zem vagoniem un … spieda.
Vilciens sāka kustēties
Ēdināšana Latvijā nenotika, katram bija jāiztiek ar to, ko paķēris līdzi. No Gulbenes vilciens sāka kustēties tikai 1949.gada 27.marta rītā, un, saulītei lecot, tika šķērsota robeža. Pie vagoniem nevienu nepielaida, un, kad vilciens sāka kustēt, tad pa logiem kā sniegpārslas uzlidoja zīmīšu spiets. Tante Zenta visas bija uzlasījusi un, asarām līstot, izlasījusi. Maizīte domāta nodot mums ceļā palika nenodota, jo bija aizliegts. Katrā vagonā brauca līdzi kāds uzraugs, kurš bija atbildīgs par čurināšanu un kakināšanu pieturās un Krievijas teritorijā arī nozīmēja gājējus pēc zupas un maizes. Cauri Maskavai braukt nebija lemts, sastāvu ar naidniekiem veda galvaspilsētai apkārt.
Pirmā pietura
Pirmā garākā pietura bija Sverdlovska, kur mūsu vagona uzraugam dzīvoja savējie. Tā viņš neizlaida mūsu vagona cilvēkus savās vajadzībās, bet aizskrēja pie savējiem. Kaut kur aiz Urāliem vilciens pieturēja klajā laukā, un no sniega pauguriem izbira bērnu bars, kas diedelēja maizīti, jo tēvi esot kara invalīdi un dzīvojot zemnīcās. Maize netika žēlota.
Pirmie slimnieki
Un kā pasakā ilgs vai īss bija ceļš, bet Tomskā tomēr nonācām krietni par ātru, jo lielā Sibīrijas upe Oba vēl nebija nometusi ziemas bruņas.
(Turpmāk vēl)
