Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Dzintars Čerbakovs šodien svin 38. dzimšanas dienu.
Gulbenes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Dzintars Čerbakovs šodien svin 38. dzimšanas dienu.
“Dzirkstele” aicināja viņu uz sarunu par darbu, dzīvi un vērtībām.
Kādas sajūtas pārņem, atkal pārkāpjot gadu slieksnim?
Es jūtos ļoti labi. 38 gadi nav nekāds diži lielais vecums, tajā pašā laikā nav arī nekāds mazais. Reizēm domāju – tev jau ir 38, bet pats vēl esi bērna prātā. Šo vecumu laikam vēl īsti neapzinos. Kopš dzimšanas mēs tuvojamies nāvei, gadi iet uz priekšu. 18 gados kādreiz iedomājos – kad būs 30 gadi, būšu jau baigais vecis, bet tagad jau ir tuvu 40, bet nekāds baigais vecis vēl nejūtos. Šis ir labs vecums.
Kuri vīrietim ir labākie gadi?
Visi gadi ir labi (smejas). Kuri būtu tie labākie, viennozīmīgi nevar atbildēt. Tie varētu būt jaunības gadi – 18 līdz 25 gadi. Tad vēl visa dzīve ir priekšā, ir sapņi un iespējas tos realizēt. 25 līdz 30 gadi – tie ir realizācijas pirmie soļi. Iespējams, ka labākie ir mani šābrīža gadi, pat līdz 45 un 50 gadiem. Šajā laikā ne tikai vīrietis, arī sieviete, ir jau kaut ko dzīvē sasniedzis, it kā viss jau ir, bet vēl ir iespēja sasniegt kaut ko vēl labāku, pilnveidot sevi, savu vidi, lai gan jāatzīst, ka šis ir vecums, kad ir diezgan smagi kaut ko radikāli mainīt, piemēram, dzīvesvietu vai darbu. Taču tik un tā tas vēl ir iespēju laiks. Kad es iestājos Policijas akadēmijā, ar mani kopā mācījās tādi vīrieši un sievietes, kas paši smējās, ka pensionāra apliecību viņi saņems agrāk nekā augstskolas diplomu. Ja cilvēks domā par savu izaugsmi,mācīties var jebkurā laikā.
Vai šie gadi ir bijuši piepildīti?
Es esmu laimīgs cilvēks, jo dzīvē esmu sasniedzis pat vairāk, nekā es kādreiz esmu domājis sasniegt. Fortūna man ir bijusi labvēlīga. Jau no 18 gadiem esmu samērā neatkarīgs. Varbūt jāpateicas arī tēvam un mammai, ka viņi neaudzināja mani kā memmes dēliņu. Kādreiz man bija sapnis kļūt par skolotāju, bet, kad skolotāja diploms jau gandrīz bija kabatā, domāju, ka būšu jurists, šobrīd esmu šīs ieceres piepildījis. Kad aizgāju strādāt uz policiju, domāju, ka kādreiz varētu strādāt sevišķi svarīgu lietu inspektora amatā, tas man likās augstākais, ko var sasniegt, bet esmu šiem griestiem pārkāpis pāri. Uzskatu, ka man šie gadi ir nodzīvoti pilnvērtīgi.
Kas svarīgs būtu jāpaveic nākotnē?
Tuvākajā nākotnē man būtu jāpabeidz kārtējā maģistrantūra. Tad varbūt varētu domāt par tālāku izglītošanos, bet varbūt arī beidzot beigt mācīties. Būtu noteikti jāsaved kārtībā šīs policijas pārvaldes vizuālais tēls. Varbūt beidzot arī varēsim sagaidīt brīdi, kad, ņemot vērā manus un manu kolēģu darba rezultātus, mūs cienīs. Personīgajā dzīvē par nākotnē sasniedzamo šobrīd neesmu domājis.
Kas visvairāk iepriecinātu dzimšanas dienā?
Visvairāk mani iepriecinātu tas, ka man būtu skaidri visi mani neskaidrie jautājumi, lai gan tad tālāk būtu ļoti neinteresanti dzīvot.
Dzimšanas dienas ballīte būtu izdevusies, ja pašam tā nebūtu jāorganizē, jo man to nepatīk darīt. Ballītē priecātos redzēt labākos, tuvākos draugus un tuviniekus. Daudz jau nevajag, lai cilvēks būtu laimīgs – galvenais, lai viņu šad tad kāds atceras! Citi teiks, ka var taču atcerēties arī ar sliktu, taču es esmu optimists, tādēļ saku – kaut arī tevi atceras ar negatīvām domām, tevi tomēr atceras (smejas)! Tātad tu kādam neesi vienaldzīgs. Domāju, ka arī es kādam neesmu vienaldzīgs. Joprojām ceru, ka man ienaidnieku nav, jo pats nevienam ļaunu nevēlu. Es ticu, ka pastāv matērijas nezūdamības likums – jo vairāk citiem gribēsi ieriebt, jo vairāk tas nāks atpakaļ, tādēļ domāju, ka optimistiem ir vieglāk dzīvot.
Ko novēlat sev dzimšanas dienā?
Pirmkārt, veselību, otrkārt, nepazaudēt labos draugus, pazaudēt ienaidniekus, ja tomēr tādi kaut kur ir. Ja teiktu, ka negribētu naudu, tā būtu liekuļošana. Gribas, lai visa pietiktu arī materiālajā ziņā, lai nevajadzētu knapināties, bet varētu kaut ko atļauties ne tikai sev, bet arī citiem.
Kam šobrīd jūsu dzīvē ir vislielākā nozīme?
Dotajā brīdī laikam izglītībai. Savulaik man tēvs pat pārmeta, ka es eju mācīties par skolotāju, viņš gribēja, lai kļūstu par inženieri elektriķi. Viņš teica, ka labāk sākumā būtu nopelnījis naudu un tad gājis mācīties. Taču es priecājos, ka manī ieslēdzās spītība un es aizgāju mācīties uzreiz. Ja es to nebūtu izdarījis, kas to lai zina, kā būtu. Šajā ziņā mani ļoti atbalstīja mamma. Viņa nekad neko nav pārmetusi par manu izvēli. Un tagad viņa droši vien ir lepna par mani, arī tēvs droši vien būtu lepns, bet viņš diemžēl ir miris. Lepojas arī visi tuvākie cilvēki.
Kā jūs atpūšaties?
Joprojām dejoju deju kolektīvā “Nebēda” Balvos. Kad mani aicina folkloristi, es dodos ar viņiem padziedāt. Reti kuri vīrieši ir sabiedriski aktīvi, bet es tiešām tāds esmu. Reizēm pat man prasa, kā visam pietiek laika. Visam var atrast laiku, tikai sevī ir jāatrod gribasspēks. Ja mājās tikai sēdētu pie televizora vai interneta, ko man arī, protams, patīk darīt, dzīve paliktu pārāk vienmuļa. Dejošana un dziedāšana ir arī mani vaļasprieki. Es neadu, netamborēju, ar galdniecību nenodarbojos, toties ļoti daudz lasu, turklāt zinātnisko literatūru. Apskaužu tos, kas kaut ko kolekcionē. Jaunībā arī es kolekcionēju markas, taču, kamēr biju armijā, brālis tās pārdeva.
Vai spējat atslēgties, dodoties prom no darba?
Kādreiz ņēmu darbu līdzi uz mājām, taču sapratu, ka ar darbu dzīvot arī mājās ir par daudz. Kad es strādāju vēl Balvos, pārzināju visas krimināllietas ekonomikas jautājumos, taču tad sapratu, ka lietu skaits pieaug un es nespēšu visām izsekot līdzi. Tad iemācījos darbu uz mājām neņemt. Tomēr es esmu sasniedzams 24 stundas diennaktī.
Vai esat apmierināts ar savu darbu?
Ar šo darbu esmu apmierināts, taču gribētu darīt arī ko citu. Šajā amatā pagaidām es vēl esmu tikai trešo gadu, tas man vēl nav pāraudzis rutīnā. Kad tas notiek, darbs no sūtības pārvēršas par sodību. Kad mācījos augstskolā Daugavpilī, ķīmijas mācīšanas metodikā mums teica, ka priekšmetu var mācīt, tikai ik pēc pieciem sešiem gadiem ir jāmaina skola. Man tā arī iznāk, ka pēc kāda laika mainu darbu. Jā, varbūt es varētu izmēģināt strādāt arī citur. Administrēšanas darbs laikam nebūs tieši tas, ko es visu mūžu vēlētos darīt (lai gan darīšu, ja būs vajadzīgs), reizēm gribas paņemt konkrētu kriminālprocesu un izmeklēt to. Es nekad nesaku: nekad. Kas to zina, kā dzīve var iegrozīties. Ja būs kāds labāks un interesantāks piedāvājums, es to varētu arī pieņemt.
Kāda ir likumsarga profesija?
Tā nav viegla, jo tev ir jābūt likumsargam 24 stundas diennaktī. Arī esot kopā ar ģimeni, ir jārēķinās, ka jebkurā mirklī var kāds piezvanīt un lūgt palīdzību. Turklāt šajā profesijā ir ļoti liela atbildība. Mēs lemjam par cilvēku likteņiem. Taču es esmu pats izvēlējies šo profesiju un to nenožēloju. Man ir uzdevuši jautājumu: kur bija labāk strādāt – skolā vai policijā? Ja skolā būtu maksāts tik, cik maksā policijā, es varbūt nebūtu no turienes gājis prom.
Kā vērtējat Latvijas policiju un savus darbiniekus?
Ir grūti viennozīmīgi atbildēt, vai šābrīža situācija ir kļuvusi labāka vai sliktāka, tā ir kļuvusi citādāka. Tagad ir citādākas prasības un nostādnes. Kādreiz mēs bijām represīva iestāde, tagad, lai cik tas būtu dīvaini, mēs esam servisa iestāde, kas sniedz pakalpojumu – sabiedrisko drošību. Ir daudz un dažādu nianšu, kas kavē policijas darbu, taču nevar laikam atrast nevienu tādu dzīves jomu, kur viss būtu ideāli, jo viss ir attīstības stadijā. Varbūt situācija policijā šobrīd nav īsti teicama, taču nav arī tikai neapmierinoša. Tas pats attiecas arī uz manu darbinieku darbu. Ir jomas, kur strādājam labi, ir jomas, kur vajadzētu strādāt intensīvāk, taču kopumā kolektīvs man ir labs. Mēs mākam sastrādāties.
Mūsdienu pasaulē, jūsuprāt, vairāk ir labā vai ļaunā?
Es uzskatu, ka labā tomēr ir vairāk. Protams, ideāla šī pasaule nekad nebūs, taču auru ap sevi mēs radām paši. Ja noskaņosim sevi, ka viss ir slikti, tā arī būs, ja noskaņosim sevi uz labo, tad arī viss būs kārtībā.
