– Kā aizsākās tavas basketbolista gaitas? – Sāku spēlēt jau agrā bērnībā.
– Kā aizsākās tavas basketbolista gaitas?
– Sāku spēlēt jau agrā bērnībā. Mans tētis spēlēja basketbolu, un es viņam braucu līdzi uz visām spēlēm. Šis sporta veids bija vienīgais, kurš man iepatikās un kurš man padevās. Sākumā tētis bija mans treneris. 6.klasē iestājos Madonas sporta skolā. Gulbenē trenēties sāku 9.klasē un sāku mācīties Gulbenes ģimnāzijā.
Uz pirmajiem treniņiem Gulbenē man bija mazliet bailes iet. Pajautāju trenerim, vai varu paņemt līdzi divus draugus, viņš atļāva. Sākums bija vienkāršs, enerģija liela. Treneris visu laiku dzina pa laukumu. Kad jau tiku iesaistīts spēlēs, pamazām arī auga panākumi.
Šogad tiku nominēts “Sporta laureātā”, balvu gan nesaņēmu, bet tik un tā esmu lepns. Man prieks, ka balvu saņēma Mikus Sokolovs, viņš bija to pelnījis.
– Vai sports netraucē mācībām?
– Ir grūti, bet var savienot. Treniņi ir vakarā. Ģimnāzijā stundas beidzas četros vakarā. Pēc tam viena stunda ir brīva un piecos vakarā sākas basketbola nodarbības. Pirmdienās no rīta un vakarā ir treniņš. Es eju tikai vakarā, jo no rīta man ir mācību stundas, bet, ja treneris ir pateicis, ka jānāk, tad, protams, to arī daru.
– Ar ko tu saisti savu nākotni?
– Vēl skaidri nezinu. Noteikti studēšu.
– Ko tavā dzīvē nozīmē basketbols?
– Basketbols man nozīmē gandrīz visu, tas ir liels hobijs.
Basketbols mani ir aizvedis uz dažādām valstīm, piemēram, kaimiņvalstīs un Beļģijā, Spānijā biju ar U16 izlasi, Krievijā – ar U18, šajā valstī uz laukuma ilgi nebiju, tas nenozīmē, ka spēlēju slikti, bet vienkārši tur treneri tevi nepazīst un neuzticas. Pirmajā gadā, kad jau trenējos Gulbenē, man un Zintim treneris piedāvāja braukt ar “lielo” komandu uz Somiju. Katrā valstī ir dažādi iespaidi. Puiši visur ir ļoti draudzīgi, bet meitenes visskaistākās ir Latvijā.
– Kā tu iekļuvi “lielajā” komandā?
– Mēs ar tēti jau zinājām, ka Agris Galvanovskis sācis trenēt jaunos talantus, un bija doma pašam pieteikties, bet to neizdarīju. Par mani bija ieinteresēts treneris Arvis Steckis. Viņš bija apjautājies manam tētim par mani un piedāvāja aiziet atrādīties, parādīt, ko protu. Es aizgāju. Esmu gara auguma, tāpēc man bija jāsaspēlējas ar līdzīgiem puišiem. Agris bija apmierināts ar manu sniegumu, tāpēc turpināju apmeklēt treniņus.
– Kā tu saproti vārdus “labāk labi zaudēt, nekā slikti vinnēt”?
– Labāk tomēr ir vinnēt nekā zaudēt. Tas ir atkarīgs arī no tā, ko tu pats esi izdarījis, lai spēlē uzvarētu. Pēc zaudētas spēles, protams, ir sliktas sajūtas, pēc vinnētas spēles ir pacilājums. Kaut neesmu bijis uz laukuma, ir prieks, ka esam uzvarējuši, bet, ja vēl pats esmu bijis laukumā un esam uzvarējuši, tad ir divkāršs prieks.
***
Vārds, uzvārds: Jānis Vācietis.
Dzimis: 1989.gada 7.maijā Saldū.
Mācības: Gulbenes ģimnāzijas 11.klases audzēknis.
Komanda: “Bumerangs/Gulbene/ASK”.
Pozīcija: aizsargs.
Horoskops: Vērsis.
Intereses: laba mūzika, filmas un datorspēles, atpūta kopā ar draudzeni.
