Sveiki, mani sauc Elīna! Tad, kad klases stundā skolotāja mums lika atbildēt uz trim jautājumiem – kas, mūsuprāt, ir cilvēks un personība, kā arī – kas ir mīlestība, mani pārņēma viegls šoks.
Sveiki, mani sauc Elīna! Tad, kad klases stundā skolotāja mums lika atbildēt uz trim jautājumiem – kas, mūsuprāt, ir cilvēks un personība, kā arī – kas ir mīlestība, mani pārņēma viegls šoks. Pamatīgs izbrīns! Kas tad to nezina! Bet tālāk sākās ziepes, kad tas bija jāpaskaidro vienā teikumā.
Manuprāt, visi nemaz nevar būt personības, tādi ir tikai diženi cilvēki. Nu, piemēram, Rainis ir personība, arī mūsu Valsts prezidente. Vai es pati esmu personība, nevaru apgalvot, jo vismaz pagaidām neko izcilu un paliekošu paveikusi neesmu.
Arī citiem klasesbiedriem negāja vieglāk. Kāds uzrakstīja, ka personība ir cilvēks, kurš izceļas uz apkārtējo fona ar savu radošo pieeju dzīvei, cits domā – personība ir cilvēks ar savu “es”.
“Personības ir tikai tie cilvēki, kuriem ir stingrs raksturs un spēja sevi pierādīt,” domā cits mans klasesbiedrs.
Jautri mums gāja arī, izlasot Emīla skaidrojumu. Viņš raksta: “Cilvēks nav tikai būtne, kas ārēji līdzinās cilvēka veidolam. Lai kādu nosauktu par cilvēku, tam jābūt apveltītam ar dvēseli un vēl kādām cilvēciskām jūtām.”
It kā visiem skaidrs, kas ir mīlestība, tomēr, izrādās, arī to katrs izprot citādāk. Mīlestība – tas nozīmē, ka tu kādam esi vajadzīgs, kāds tevi gaida un nevar bez tevis dzīvot. Kāds cits raksta: “Mīlestība – pasaulē ļoti nobružāts vārds, kuru mūsdienās reti kad lieto, domājot nopietni.”
Var jau būt, ka nobružājies, taču man gribas domāt, ka šā vārda nozīme tomēr nav izzudusi.
(Izmantoti citāti no vidusskolas skolēnu domrakstiem)
