Kad arī pie mums beidzot ir atnākusi ziema, gulbeniete Sandra Dikmane ļaujas atmiņām. Tās ir atmiņas par skaisto ceļojumu uz brīnumainajām zemēm Indiju un Nepālu.
Kad arī pie mums beidzot ir atnākusi ziema, gulbeniete Sandra Dikmane ļaujas atmiņām. Tās ir atmiņas par skaisto ceļojumu uz brīnumainajām zemēm Indiju un Nepālu.
Aizveru acis un domās atgriežos pagājušā gada oktobrī. Saule, maigs siltums, netēloti smaidi un gari stiepts “Namastēēē!” – vienlaikus gan sveiciens, gan laba vēlējums ikvienam – bagātam, nabagam, baltam, tumsnējam, kristietim, hinduistam, budistam un musulmanim. Šeit jūtams iekšējs miers un pateicība par sauli un dzīvi, kas dota visiem vienādās devās. Tas laikam ir tas, pēc kā braucu tik tālu ceļu uz Indiju un Nepālu – līdzsvars un harmonija pašam ar sevi un pasauli, kurā lemts piedzimt, dzīvot un aiziet.
Šis nebūs stāsts ar precīziem izlidošanas un ierašanās laikiem, precīzu apskatīto vietu uzskaitījumu un gudriem secinājumiem – es ceļojumos nekad neko nepierakstu. Tās būs tikai izjūtas un mirkļi, aiz kuriem slēpjas tā netveramā katras zemes īpašā mistērija, kas tāpat kā mīlestība vairāk sajūtama nekā vārdos izsakāma.
“Ko tev tur vajag?”
Visai skarbi pajautāja mana mamma, kad pateicu viņai, ka nevarēšu rudens brīvdienās viņu apciemot, jo braucu uz Indiju. No apkārtējiem gan pirms, gan pēc brauciena dzirdēju visdažādākos viedokļus, sākot ar sajūsmu, beidzot ar līdzjūtības apliecinājumiem un bažām par manu garīgo un fizisko veselību.
Jau pirms brauciena skaidrs bija viens – Indijā mani negaida grezni kūrorti un laiska atpūta pludmalē. Indijas vārds cēlies no vārda “Sindhu”, Indas upes nosaukuma, otrs valsts nosaukums, kas atzīts Indijas konstitūcijā, ir Bharat – sena Hindu karaļa vārds, un tas nozīmē – zināšanu meklētājs. Jāmet pieticība pie malas – šajā ceļojumā arī es sevi varētu dēvēt par Bharat. Varbūt tas palīdzētu vieglāk pārdzīvot tā saucamo kultūršoku, kurš esot neizbēgams jebkuram rietumu cilvēkam, domāju pirms došanās ceļā.
Indijā pēc 2003.gada datiem dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku, enciklopēdijā ir pat nosaukts precīzs skaitlis 10 065 070 607, bet, atceroties indiešu pilsētas, uz ielām saslietās būdiņas vai zālājos gulošos bezpajumtniekus, gribas pajautāt – kā gan tos var tik labi saskaitīt? Pārdesmit tūkstoši laikam jau lietas būtību nemaina.
Viņu ir tik daudz
Tas bija mans pirmais šokējošais atklājums! Indieši ir ļoti laipni un vienmēr grib zināt, kas tu esi un no kurienes. Pārsteidzoši, bet par Latviju viņi ir dzirdējuši, tikai nevar saprast, ka var būt tik maza tauta. “Trīs miljoni, tas ir tajā pilsētā, kur tu dzīvo? Nē? Pavisam kopā?!” viņi bija neizpratnē. Te jāpiebilst, ka ārzemnieku Indijā bija maz, tur nebija nekādu iespēju iejukt pūlī un būt nepamanāmam. Gaišā āda un mati indiešiem šķiet ļoti eksotiski, viņi vēlas kopā ar ārzemniekiem nofotografēties, katrā ziņā noteikti pamāt ar roku un uzsmaidīt.
Indijā joprojām tiek uzskatītas par svētām govis, jo, dzerot govs pienu, esot izdzīvojis un izaudzis Buda. Nevarētu teikt, ka pilsētu ielās nepārtraukti ganītos govis, īpaši tur, kur vairāk automašīnu un straujāka satiksme, bet mierīgākās vietās tās patiešām brīvi pastaigājās pa ielu. Indijas govis izskatās nedaudz citādāk nekā Latvijas brūnās, tām ir tāds kā kupris mugurā un pagara spalva pelēkā krāsā. Šo govju ēdienkarte gan reizēm šķita kā citplanētiešu fantāzija jeb ideāli realizēta bezatkritumu tehnoloģija – apēsts tika pilnīgi viss, ieskaitot plastmasas maisiņus.
Jāstāv garā rindā
Tadžmahala “ieņemšana” nav nekāds joks, it īpaši musulmaņu svētku laikā. Vispirms jāizstāv pagara rinda, turklāt vīrieši un sievietes stāv katrs savā rindā, tas tāpēc, ka apsargi un apsardzes visus, kas vēlas aplūkot Tadžmahalu, rūpīgi pārbauda – nedrīkst ņemt līdzi pat šokolādi.Vīriešu rinda virzās uz priekšu daudz straujāk, sievietes spiedz, grūstās, strīdas. Vienas pašas jau indietes apkārt pa pasauli nedauzās, vīri, kas jau tikuši apskatei cauri, rūpīgi pieskata savus dārgumus. Kādā brīdī sākas pat asāka vārdu pārmaiņa, tā gan bija vienīgā reize, kad redzēju indieti dusmīgu!
Mūsu grupas vīrieši šajā cirkū nolūkojās pa gabalu, beigās, kad mēs arī laimīgi tikām cauri indiešu mūrim, viņi apmierināti aplaudēja.
Un te nu viņš ir! Baltais marmora Tadžmahala mauzolejs tiek dēvēts par astoto pasaules brīnumu. Mauzolejs patiešām ir absolūti skaists, tas tiek uzskatīts par harmonijas un simetrijas paraugu pasaules arhitektūrā. Nedaudz iespaidus pabojā, bet varbūt tieši otrādi – paspilgtina visapkārt viļņojošā apmeklētāju jūra. Iedomājos, cik labi būtu pastaigāties šeit vienai pašai. Nekas, nākamreiz!
Hindu svētceļojuma vieta ir Varanasi pilsēta pie Gangas upes, daudziem tā ir arī galamērķis. Gangas krastos redzēju arī speciālas kremēšanas vietas – gatus. Pēc hindu tradīcijas mirušos nevis apglabā, bet kremē. Pēc cilvēka nāves jau pāris stundu laikā mirušo sadedzina, tādējādi palīdzot dvēselei pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no iznīcīgā un mainīgā ķermeņa. Skatoties no attāluma, pats process likās ļoti dabisks un iederīgs šajā vietā, ja tā padomā – šeit taču ir tik karsti un cilvēku tik daudz.
Indieši tic, ka pelde Gangas svētajos ūdeņos attīrīs viņus no grēkiem ne tikai šajā dzīvē, bet arī visās nākamajās. Varanasi pilsētā upes krastos svētceļnieki gaidīja saules lēktu, laida ūdenī trauciņus ar degošām svecēm, svēto Gangas ūdeni pildīja līdzpaņemtos traukos.
Viens vīrs metās arī peldus, tomēr policisti neļāva viņam peldēt pārāk tālu, ar laivu panāca un pamatīgi iekaustīja ar nūju, jāpiebilst gan, ka tikai pēc vairākkārtējiem lūgumiem atgriezties krastā.
(Turpmāk – stāsts par Nepālu)
