Pēdējie šāgada notikumi parāda, ka sabiedrība sāk izpaust savu viedokli par notikumiem, kas ietekmēs viņas turpmāko sadzīvi.
Pēdējie šāgada notikumi parāda, ka sabiedrība sāk izpaust savu viedokli par notikumiem, kas ietekmēs viņas turpmāko sadzīvi. Parādās pozitīvas tendences, jo cilvēki izsaka savas domas ar pārliecību, ka arī viņi spēj ietekmēt šos procesus.
Valsts dzīvi regulē un nosaka likumi, un no tiem ir atkarīgs tas, kādas uzvedības normas tiks atzītas kā derīgas un par kādām tiks piemērots sods. Tas ir normāli, ka valstī tiek pieņemti likumi, kas regulē valsts dzīvi un pie kuriem strādā tautas ievēlētā Saeima un valdība. Tas tikai parāda, lai valsts varētu normāli funkcionēt, nepieciešami likumi, kuri regulē visas attiecību jomas visos līmeņos.
Tāpēc nav saprotama negatīvā nostāja pret skolotājiem, kuri uzrakstīja vēstuli Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim pret labojumiem Krimināllikuma 150.pantā.
Krimināllikuma 150.panta pašreizējā redakcijā ir noteikta atbildība par personu līdztiesības pārkāpšanu atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju. Likumprojekta grozījumi ietver to, ka tiesiska aizsardzība tiek paredzēta ne tikai pēc reliģiskās pārliecības, bet papildināta ar dzimumu, vecumu, rasi, ādas krāsu nacionalitāti un seksuālo orientāciju. Rezultātā iznāk, ka dzimums, vecums, rase, ādas krāsa, nacionalitāte vai reliģiskā piederība tiek pielīdzinātas seksuālajai orientācijai. Skolotāji savā vēstulē norādīja, ka nav noformulēta seksuālās orientācijas juridiskā definīcija. Tā var būt uz sava dzimuma pārstāvi vērsta orientācija vai vēl sliktākā gadījumā pret dzīvniekiem vai mazgadīgiem bērniem, bet ir tāpat tiesiski aizsargāta kā cilvēka dzimums, nacionalitāte vai reliģiskā piederība. Dzimumu, nacionalitāti un pārsvarā reliģisko piederību cilvēks manto no vecākiem, un tā ir kā cilvēka vizītkarte, bet nepareizi virzīta seksuālā orientācija ir slimība. Tā vietā, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, kuri ir apmaldījušies savā vērtību sistēmā un dziļā būtībā ir nelaimīgi cilvēki, jo nespēj nodibināt normālu ģimeni un radīt bērnus, slimība tiek ar likuma palīdzību vēl aizsargāta un uzspiests pārējai sabiedrības daļai kā normāla parādība.
Atbalstāma ir šo skolotāju neizpratne par to, kāpēc skolā būtu jāmāca par cilvēka seksualitātes daudzveidīgajām izpausmēm. Jau tagad ir redzamas audzināšanas par to, kā nodibināt un saglabāt stipru ģimeni, trūkuma sekas. Jaunieši stājas dzimumsakaros jau pusaudžu gados, četrpadsmitgadīgas meitenes taisa abortus. Vispirms jau ģimene ir tā, kura ieliek pamatus savos bērnos par to, kādai ir jābūt ģimenei, bet arī skolai ir atbildība par to, ko tā iemāca nākamajām paaudzēm – potenciālajiem tēviem un mātēm. Tam būtu jāpievērš uzmanība un jādomā par to, ka sabiedrības attīstība ir atkarīga no stiprām ģimenēm. Tāpēc ir atbalstāma skolotāju reakcija uz šo likumprojektu un interese par to, ko viņi mācīs bērniem.
Šī likumprojekta tālākā virzīšana pagaidām ir apturēta, bet tas nenozīmē, ka ir apturēta šī propaganda, kura vērsta uz homoseksuāla dzīvesveida popularizēšanu mūsu sabiedrībā un it īpaši starp jauniešiem.
