Jo ledus kārta būs biezāka, jo lielāka iespēja, ka seklajos ezeros būs vērojama zivju slāpšana, taču pašreiz par to vēl nav jāuztraucas.
Jo ledus kārta būs biezāka, jo lielāka iespēja, ka seklajos ezeros būs vērojama zivju slāpšana, taču pašreiz par to vēl nav jāuztraucas.
Madonas reģionālās Vides pārvaldes inspektors Jānis Zeltiņš norāda, ka pašreiz zivis nevienā vietā neslāpst. “Zivju slāpšanas problēma šobrīd vēl nav aktuāla, nav pat manītas nekādas pazīmes, ka par to vajadzētu sākt uztraukties. Ledus posms šogad iestājās salīdzinoši vēlu – tikai janvāra vidū, arī ledus kārta nav sevišķi bieza – apmēram 25 centimetri, tādēļ domāju, ka slāpšana šogad pat nav paredzama. Jācer tikai, ka pavasaris atnāks īstajā laikā, ne tā kā ziema – divus trīs mēnešus vēlāk,” saka J.Zeltiņš.
Arī vides speciālisti uzskata, ka šoziem zivīm slāpšana nedraud, tomēr iesaka makšķerniekiem, tuvojoties pavasarim, pārbaudīt situāciju ūdenstilpēs, īpaši mazajos, seklajos ezeriņos un dīķīšos, kuri aizsala salīdzinoši ātri.
“Šoziem sals sākās vēlu, un ūdenstilpes aizsala tikai janvāra beigās,” saka valsts vides inspektors Edvīns Gudrītis. “Tāpēc iespēja, ka pavasarī zem ledus varētu slāpt zivis, ir visai neliela. Ūdenstilpēs bija ļoti augsts ūdens līmenis, kā pavasaros, un ūdens bija labi piesātināts ar skābekli.”
Zivju slāpšana parasti sākas tad, kad ūdenstilpi ilgstoši klāj bieza ledus sega, turklāt uzsnidzis daudz sniega. Ledus un sniegs kavē gāzu apmaiņu, pietrūkst gaismas, un pūšanas procesi kļūst intensīvāki. Pūst ūdensaugu atmirušās daļas, bojā gājušas zivis. Šie procesi patērē daudz skābekļa.
Ja skābekļa līmenis ūdenī samazinās zem diviem procentiem, zivju izdzīvošana ir apdraudēta. Izņēmums ir vienīgi līņi un karūsas. Karūsas spēj izdzīvot pat tad, kad skābekļa daudzums ūdenī ir viens procents. Citām zivīm šāds skābekļa līmenis ir nāvējošs.
Makšķerniekiem nav ierīču, ar ko noteikt skābekļa koncentrāciju ūdenī, taču par to, ka situācija kļūst kritiska, liecina ūdens smarža. Ja tā kļūst nepatīkama un ož pēc puvuma, situācija jau kļuvusi bīstama. Savukārt, ja no tikko izurbta āliņģa ūdens izplūst ar spiedienu, daudzu zivju bojāeja ir neizbēgama.
Uzskata, ka pietiek, ja makšķernieki palaikam izurbj pietiekami daudz āliņģu. Taču tā nav. Lai arī gaisa temperatūra ir ap nulli, nelielie āliņģīši ātri aizsalst, un gāzu apmaiņa nenotiek. Tāpēc tajos vēlams iespraust salmu vai niedru saišķus. Ja situācija ir sarežģītāka, palīdzēt var ūdens bagātināšana ar skābekli. To var pūst āliņģī no balona. Var arī izveidot divus āliņģus – vienu lielāku, otru mazāku – un sūknēt no viena ūdeni, strūklu palaižot gaisā virs otrā āliņģa. Gaiss sajaucas ar gaisu un līdz ar to bagātinās arī ar skābekli.
