Latvijā jau senatnē risināja problēmas par debess ķermeņiem, to uzbūvi, rašanos, kustību un attīstību.
Latvijā jau senatnē risināja problēmas par debess ķermeņiem, to uzbūvi, rašanos, kustību un attīstību.
Pamatojoties uz Saules periodisko kustību, radīja Saules kalendāru un iemūžināja to akmens apļos – kromlehos. Kolekcionēju kalendārus, tie ir no četriem kontinentiem, četriem gadsimtiem, vairāk par 4000, un dārzā no akmeņiem veidots kromlehs – 12 akmeņi aplī, viens centrā. Kalendārs ir laika mērīšanas uzskaites sistēma, pamatota uz debess ķermeņu periodisko kustību ilgumu. Laika posmos no Saules lēkta līdz otram ir diena, Zeme vienreiz apgriežas ap savu asi. Nedēļa desmit dienu gara, bet mēnesis trīs nedēļas – 30 dienas, kad Saule apgriežas ap savu asi. Saules gada garums 365 dienas, bet kalendāra mēnešos 360 dienas, tad Ziemassvētku svētdienai pieskaitīja 2 dienas (Ziemassvētkus svētīja 3 dienas), pie Lieldienu svētdienas pieskaitīja 2 dienas (Lieldienas svinēja 3 dienas). Jāņu svētdienai pieskaitīja vienu dienu (Jāņus svinēja 2 dienas). Gads sākās ziemas saulgriežos – Ziemassvētkos (22., 23. 24.decembrī).
Tikai Ziemassvētkus dēvēja par svētkiem, pārējās svētes sauca par dienām (Zvaigznes diena, Meteņa diena, Lieldienas…). Sākotnēji Dievs nozīmēja debesi ar Sauli, zvaigznēm un planētām. Vēlāk zvaigžņotās debesīs saskatīja dievišķo trīsvienību – trīs pretpolu elementus: gravitāciju, elektrību, magnētismu, kas, vijoties daudzveidīgā kustībā, veido Visumu, bezgalīgu telpā un mūžīgu laikā.
Kosmoloģija pētī kosmisko ķermeņu un kopu izcelšanos un attīstību. Tagad tic O.Šmita hipotēzei, ka Saule un planētas radušās no protoplanetārā mākoņa, tam pakāpeniski sabiezējot.
Daina pauž, ka zvaigznes saista (adoptē) vecākas zvaigznes par planētām.
Dieva dēli (zvaigznes), Saules meitas (planētas)
Pār Daugavu rokas sniedza;
Tik tie zelta gredzentiņi (meteorīti)
Nesabira Daugavā (Daugus – debesis, ava – upe).
Tautas tradīcijā Ziemassvētku eglītes dedzināšana ir zvaigžņotās debess pieminēšana.
Trīsdesmit dienas pēc Ziemassvētkiem (23.janvārī) – Zvaigznes diena, veltīta latviešu mitoloģijā debesu saimes tēlam – Auseklim. Auseklis folklorā ir trešais biežāk minētais spīdeklis aiz Saules un Mēness. Auseklis ir austošās dienas vēstnesis, ieraugot spīdam austrumu pusē, zināja, ka drīz leks Saule. Ornamentikā Ausekļa zīme – astoņstaru zvaigzne. Šādu simbolu pazīst visas senās kultūrtautas. Auseklis ir ne vien Zemei tuvākā, bet arī līdzīgākā planēta, kas rotē ap asi ļoti lēni, bet pretējā virzienā kā Zeme. Ja skatāmies no Zemes, saule apspīd Auseklim tikai trešdaļu un ārpus spožā laukuma vēl rēgojas augšējā un apakšējā mala kā ragi. Romieši ragus uzskatīja par skaistuma dievietes Venēras krūtīm, latvieši – par brašā jaunekļa Ausekļa ūsām. Senāk Auseklim bijis pavadonis Merkurs, kad Saule saistījusi par planētu Zemi, tad Merkurs aizlingojis savā orbītā tuvāk Saulei par planētu. Merkura lielākais krāteris nosaukts latviešu dzejnieka Raiņa vārdā. Latviešiem Auseklis ir modinātājs, tautas saucējs uz cīņu un darbu.
Trīsdesmitajā dienā pēc Zvaigznes dienas (22.februārī) – Meteņu diena, kad Zeme metusies Saules kamanās pa Kosmosa kalniem savā orbītā ap Sauli – tautas tradīcijas vizināšanās no kalna un braukšana ciemos. Lieldienas 30. dienā pēc Meteņiem (24., 25., 26.martā) – Saules svēte.
Agri lēca saulīte
Lieldienu rītā;
Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti.
Rainis dzejā skandē: “Leks Saulīte trīskrāsaina, drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Miloģijā trejveide likteņlēmēja Laima. Tā bērnam dzimstot dod likteņa pavedienu, Dēkla to šķetina, Kārta nogriež.
