7. Te, centrā, cilvēki man atgādina kaijas atkritumu tvertnē.
7.
“Te, centrā, cilvēki man atgādina kaijas atkritumu tvertnē. Bļaustās, ķērc cits uz citu, lidinās no vienas vietas uz citu. Maskavas ielas rajonā cilvēkiem ir mierīgāks dzīves ritms.
Man tur patīk dažas vēl nenodedzinātās un nenopirktās vecās koka mājas. Protams, “maskačkā” dzīvo daudz čavas (čigāni), kuri tā vien gaida ievilināt savā pagalmā kādu jaunu klientu. Es jau visus dīlerus pēc skata zinu. Vislielākā maskačkas autoritāte ir Hotābičs. Viņš ir konkrēts narkovecis. Dzīvo netālu no bijušā Aviācijas institūta.”
“Esmu pats par sevi”
Pa ceļam uz Maskavas ielas rajonu pretī Zinātņu akadēmijai ir pareizticīgo baznīca. Mēs ejam tai garām un vērojam, kā cilvēki, pirms tajā ieiet, metas ceļos un pārmet krustu. Arī viens aizdomīga izskata puisis paiet mums garām un demonstratīvi pārmet krustu. “Šis džeks stacijā pārdod efedrīnu,” Ingars čukstus man saka. “Laikam domā, ka, pārmetot krustu, Dievs viņam visus grēkus piedos.”
“Vai tu tici Dievam?” jautāju Ingaram. “Es nepiederu nevienai oficiāli pārstāvētajai ticībai. Esmu pats par sevi. Kaut gan kaklā vienmēr nēsāju pareizticīgo svētbildi “Svetoi čudotvorec Nikolaša” (svētais brīnumdaris Nikolajs). To man pirms diviem gadiem uzdāvināja viena sieviete. Otrā kulona pusē rakstīts “Glāb un pasargā” (krievu val.). Varbūt tāpēc nekas slikts ar mani nekad nav noticis. Svētais Nikolajs mani sargā.” Viņš to pasaka un muļķojoties pārmet krustu.
Čigāniete pie baznīcas
Ingars ved mani pa kaut kādām aizdomīgām ieliņām. Visapkārt nav neviena cilvēka. Ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā vējš virpulī lapas dancina. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna. Liekas, visi cilvēki no šejienes evakuēti. “Sveiki!” – pēkšņi saka Ingars. Viņš sveicina kādu vecu čigānu tautības kundzīti, kura ar bērnu uz rokām nosēdusies pie baznīcas ieejas. Viņa kaut ko piedāvā, un Ingars atbild: “Ņetu ģeņeg! Šaluhi ņetu?”(Nav naudas! Vai šaluhas nav?) Čigāniete pakrata galvu, un mēs dodamies tālāk. “Viņa te katru dienu sēž un brīvi tirgo narkotikas. Kas ir šaluha? Tās ir magoņu galvas. Ir galvas un ir salmi. Es nezinu, kā labāk paskaidrot.”
Paejam garām Latvijas Neatkarīgās televīzijas ēkai, un Ingars ved mani kādas mājas pagalmā. “Gaidi mani šeit, es aiziešu uzkumārīt”. Pēc kādām piecām minūtēm Ingars atnāk, un es redzu, ka viņa acis ir kļuvušas citādākas. “Es te vienmēr nāku kumārīt,” Ingars paskaidro.
Ēšana – dzīves bauda
“Aiziesim kaut kur paēst?” viņš pēkšņi jautā un turpina: “Viena manas dzīves bauda ir ēšana. Es ēdu daudz un bieži. It īpaši, kad uzpīpēju zāli. Es, piemēram, vienā klases ekskursijā septiņus latus tikai čipsos noēdu.
Ļoti garšo picas, tās varētu ēst katru dienu, bet ne visur tās māk labi pagatavot. Man garšo īsts mājas ēdiens. Vislabāk ēst gatavo mana mamma. Viņa māk visu. Manuprāt, cilvēkiem Rīgā nav laika, citiem – naudas, lai stāvētu mājās pie plīts. Te daļa iedzīvotāju dodas pusdienot uz “Man – Tess”, daļa – uz tuvāko konteineru.”
Ingars izvelk naudasmaku un skaita santīmus. “Vai naudu tev mamma dod?” painteresējos. “Jau sen no mātes naudu neņemu. Pelnu pats. Godīgā ceļā vai negodīgā, tas atkarīgs no apstākļiem. Katrā ziņā tās nav zādzības. Neesmu zaglis. Es mānu cilvēkus, tā to varētu formulēt.
