Dienas ir kļuvušas garākas, pamazām arī sāk tuvoties pavasaris. Kā atgādinājums tam ir arī Meteņi, ko parasti svin septītajā otrdienā pirms Lieldienām.
Dienas ir kļuvušas garākas, pamazām arī sāk tuvoties pavasaris. Kā atgādinājums tam ir arī Meteņi, ko parasti svin septītajā otrdienā pirms Lieldienām.
Meteņos ar dažādām izdarībām ir svarīgi veicināt nākamā gada ražas labu iznākumu. Tad vajagot laisties ar ragaviņām no kalna, galdā likt Meteņu mielastu, pēdējo reizi arī iet budēļos.
Mūsu rajonā Jaungulbenes pagastā ir arī kādas mājas, kam savulaik dots vārds “Meteņi”. Arī šo māju iemītnieki Putniņu ģimene Meteņdienu vienmēr aizvada īpašāk. “Izcepam kādu pīrāgu, atceramies senās tradīcijas, turklāt šo dienu varētu saukt arī par mūsu mājas vārdadienu,” saka mājas saimniece Aina Putniņa.
Putniņu ģimene “Meteņos” dzīvo jau apmēram 19 gadus. “Kad nopirkām šīs mājas, tām jau bija dots “Meteņu” vārds, nolēmām to nemainīt,” stāsta A.Putniņa.
“Meteņu” mājās šobrīd mīt četri cilvēki – Aina, viņas vīrs Indulis, meita Mudīte un jaunākais dēls Kārlis. Šad tad mājas apciemo arī lielais dēls Vilnis un audžudēls Mārtiņš.
Putniņu ģimene kopā svin Jāņus un Ziemassvētkus. “Arī Miķeļi nedaudz tiek svinēti, tad visiem tīrumiem jau jābūt novāktiem. Plašāk svinam Mārtiņus – audžudēla vārdadienu, šajā dienā ir arī mūsu kāzu jubileja. Kādreiz turējām zosis, tad vienmēr galdā cēlām zoss cepeti, tagad gan iztiekam ar gaili,” stāsta “Meteņu” saimniece. Aina atklāj, ka viņu mājās senās tradīcijas netiek aizmirstas, taču viņa spriež, ka tas ir atkarīgs no katra cilvēka. “Pēc Meteņdienas sākas arī gavēnis, taču mūsu mājās, kas ir kārtīgas zemnieku mājas, ir kārtīgi jāstrādā un kārtīgi arī jāēd,” saka sieviete.
Arī zemnieku saimniecībai, kas dibināta gadu pēc tam, kad ģimene pārcēlusies uz šīm mājām, dots nosaukums “Meteņi”. “Nodarbojamies ar piena lopkopību, audzējam arī gaļas lopus, šobrīd saimniecībā ir 23 liellopi, kā arī 6 sivēnmātes, tādējādi katru mēnesi varam pārdot sivēnus. Pati nodarbojos arī ar ciltsdarbiem. Pamazām esam palielinājuši saimniecību, esam iegādājušies arī slaukšanas aparātu un saldējamās iekārtas. Nevar apstāties, nepārtraukti kaut kas ir jāatjaunina, kaut kas jāpilnveido. Kurš grib, tas var laukos izdzīvot. Es tagad no laukiem prom negribētu iet. Bērni, protams, diez vai šeit paliks,” saka Aina.
