Stāsts turpinājumos. 9. “Ar laiku es kļuvu viltīgāks. Kad redzēju māti ķeramies pie siksnas, es ātri izmuku ārā.
Stāsts turpinājumos. 9.
“Ar laiku es kļuvu viltīgāks. Kad redzēju māti ķeramies pie siksnas, es ātri izmuku ārā. Līdz kādiem divpadsmitiem naktī vazājos apkārt ar draugiem, bet, kad atnācu mājās, mamma jau gulēja. No rīta dusmas jau bija pārgājušas. Tā es veikli izvairījos no pēriena.”
Blandās pa Lielvārdi un Rīgu
“Agrāk viņš bieži tusējās ar mūsu kompāniju,” atceras viņa pagalma draudzene Iveta Briede.
“Šad tad iedzēra, bet nekad nepiedzērās. Viņam nepatika, kā pats teica, “aizlidot kosmosā”. Diez vai viņš tagad ar savu zāles pīpēšanu vēl lielākā kosmosā nelido… Viņš patīk daudzām meitenēm, bet viņam neatliek laika to ievērot, jo nepārtraukti vazājas apkārt pa Lielvārdi ar draugiem vai arī blandās pa Rīgas centrālo staciju. Kopš viņš sasējās ar tādu Norci no Rīgas, viņš ar mums vairāk “netuso”. Viņam nepatīkot burbonballītes. Tagad viņš Lielvārdē ieguvis tādu slavu, ka daudziem maniem draugiem vecāki neļauj ar viņu pat runāt, kur nu vēl staigāt kopā uz ballītēm. Nevienam jau viņš nespiež zāli pīpēt, bet tik un tā vecāki baidās, ka viņš atstās sliktu ietekmi uz viņu atvasēm. It kā viņiem pašiem prāta nebūtu.
Īstenībā ar Ingaru pēdējā laikā pat runāt vairs nav par ko, jo vienīgā tēma ir – zāle.”
Gan apzagts,
gan pakaļa dzīva
“Ejam uz Centrālo staciju,” Ingars saka, “man 21.15 iet vilciens uz Lielvārdi. Varbūt
vēl kāds pazīstams brauks. Vakar stacijā satiku vienu paziņu – profesionālu kabatzagli. Es iesaku vēlās vakara un agrās rīta stundās stacijas uzgaidāmajās telpās
labāk nesnauduļot. Tu pat nepamanīsi, ka būsi jau “aptīrīts”. Viņi ir tādi profiņi, ka tu pat nejutīsi, kā tev visas drēbes sagriež gabalos. Tas paziņa stāstīja, kā vienu vīrieti reiz gribējis apzagt, bet šim bijis bail iegriezt vecim pakaļā, jo bikses bijušas ļoti piegulošas. Tāds piedūriens (no krievu vārda “prikol”). Beigās tomēr apzaga to veci. Kā tur tajā teicienā: gan vilks paēdis, gan kaza (pakaļa) dzīva!”
Žēl bērnu un dzīvnieku
Mēs ejam cauri tunelim uz Centrālo staciju. Uz kāpnēm stāv maza meitenīte un ubago. Ingars izvelk no kabatas desmit santīmu un iedod meitenei. “Kad man ir kāds lieks santīms, vienmēr iedodu kādam bērnam, kurš ubago uz ielas. Invalīdu man mazāk žēl. Ir viens tāds onkulis, kurš ubago un kuram it kā nav labās rokas. Vienreiz, kad gājām ar draugiem pa maskačku, skatāmies – tam pašam onkulim pēkšņi abas rokas parādījušās. Krāpnieks tāds! Lai iet strādāt, nevis mums te prātus muķī (duļķo) ar savu it kā invaliditāti. Kaut gan katrs jau pelna, kā māk.
Īstenībā esmu ļoti emocionāls: skatoties dramatisku filmu, vienmēr raudu, ja esmu viens. Ja skatāmies visa ģimene, tad tēloju, ka tas mani neskar, un kaklā sakāpušo kamolu noriju.
