Labākā policista tituls ir patīkams pārsteigums.
Labākā policista tituls ir patīkams pārsteigums
Akcijā “Rajona labākais policists”, kad ikviens rajona iedzīvotājs balsoja par viņaprāt labāko policijas darbinieku, Gulbenes rajonā par tādu atzina Gulbenes Policijas pārvaldes priekšnieku, pulkvedi Gunāru Betleru.
“Nenoliegšu, ka šāda cilvēku atzinība man bija patīkams pārsteigums, jo nebiju iedomājies, ka tas varētu būt es. Avīzē “Fakts” atsauksmēs par mani bija rakstīts, ka ir plaša publicitāte, jo uzstājos gan televīzijā, gan ar preses starpniecību sazinos ar cilvēkiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka Gulbenē strādāju 29 gadus un visi mani pazīst,” saka Gunārs Betlers. Viņš uzskata, ka labākais nozīmē prasmi uzklausīt, saprast, neatteikt, neliegt padomu nevienam cilvēkam, kam tas nepieciešams.
Strādājis par ierindnieku
Pēc Minskas Augstākās milicijas skolas beigšanas Gunāra Betlera darba gaitas līdzinās kāpnēm, kur pakāpienus veido izmeklētājs, vecākais izmeklētājs, izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, starprajonu izmeklēšanas nodaļas priekšnieks un Policijas pārvaldes priekšnieks. “Esmu strādājis arī par ierindas policistu Rīgā,” atceras G.Betlers. Šodien viņš sevi vairs nesalīdzina ar profesionāliem policistiem, jo ilgs laiks pavadīts, administrējot Policijas pārvaldes darbu. “Tie ir citi pienākumi, kas nav salīdzināmi ar noziedznieku un citu likuma pārkāpēju aizturēšanu. Gadi iet, nav vairs kādreizējās veiklības. Agrāk arī pats piedalījos dažādos riskantos pasākumos. Esmu saņēmis valsts valdības apbalvojumu par bruņota slepkavas aizturēšanu, bet tas bija jaunībā,” atceras G.Betlers.
Zinājis, par ko kļūs
Gunārs Betlers pieder tiem laimīgajiem, kas jau bērnībā zina, par ko kļūt. “Man gribējās būt milicim, jo arī radinieks strādāja milicijā. No viņa daudz uzzināju un mācījos, jo tie bija pirmie pēckara gadi. Ļoti saspringts laiks, kad netrūka dažādi noskaņotu cilvēku. Uzskatu, ka mērķtiecīgi esmu gājis pretim šai profesijai,” domīgi saka G.Betlers un atceras bērnību, kas vadīta Rīgā, bet tad saistīta ar dzīvi pie vecmāmiņas Preiļu rajonā, kur pabeigta vidusskola, kam sekojusi atgriešanās Rīgā. “Bērnība un skolas gadi ar īpašām palaidnībām nesaistās. Tāpat kā visi puikas, spēlējām “kariņu”. Bet nekad neesmu pārkāpis to likumu robežu, ko sauc par kriminālo. Manā raksturā ir palīdzēt, bet nevarētu nodarīt pāri. Uzskatu, ka rīcība ir atkarīga no cilvēka rakstura, jo ir agresīvi un miermīlīgi cilvēki, ir flegmas,” stāsta pulkvedis un piebilst, ka neesot pētījis, kuru mūsu sabiedrībā ir vairāk.
Labo cilvēku ir vairāk
Policijas pārvaldes priekšnieks domā, ka labo cilvēku tomēr ir vairāk, jo, ņemot vērā kriminālo statistiku, noziegumus izdara atsevišķi cilvēki. “Gulbenes rajonā gadā reģistrēti apmēram trīs simti noziegumu, nerunājot par administratīvajiem pārkāpumiem, kas var gadīties katram cilvēkam, bet rajonā ir 30 tūkstoši iedzīvotāju. Statistika pierāda, ka personu skaits, kas sauktas pie kriminālatbildības, ir 80 vai nedaudz pāri simtam, jo viena persona izdara vairākus pārkāpumus. Tas pierāda, ka vairums ir labu cilvēku,” G.Betlers skaitliski pierāda savu pārliecību.
Pozitīvā attieksme
“Katrā cilvēkā cenšos saskatīt kaut ko labu. Ar aizturēto vai apsūdzēto personu ir neiespējami rast kontaktu, ja viņā redz tikai slikto. Cilvēks nekad nesāks runāt, ja viņam nemitīgi “sitīsi” pa galvu.
Neviens cilvēks nav zvērs. Televīzijā skatījos dokumentālo filmu par haizivīm, ko pielīdzina zemūdens slepkavām, bet tās izmanto tikai savas patērētāja tiesības. Domāju, ka, strādājot par izmeklētāju, bez īpašas vajadzības nevienam pāri neesmu darījis,” šo pārliecību Gunārs Betlers saglabājis vienmēr.
Nepiedod slepkavību
G.Betlera darba mūžā pieredzēti dažādi dramatiski gadījumi, kas nelīdzinās viegli slīdošiem un izplēnošiem mākoņiem, tomēr pulkvedis nekad nespēs aizmirst slepkavību Gulbenes bērnudārzā. “Dzirdēt par to ir viens, bet visu redzēt -tas jebkuram cilvēkam šķiet pārāk šausmīgi. Daudz ko esmu redzējis, bet neko tik drausmīgu,” klusi saka G.Betlers un nenoliedz, ka pirmajos darba gados ilgi nespējis atbrīvoties no dažādām ainām.
“Ar gadiem rodas tā sauktā profesionālā deformācija, jo pie visa, kas it kā neattiecas konkrēti uz pašu, pierod. Protams, ne jau pavisam. Neko nevar uzņemt personiski,” viņš saka. “Visgrūtākais brīdis ir tad, kad jātiekas ar bojā gājušā tuviniekiem, lai paziņotu par notikušo, bet arī pie tā pierod, tomēr ir jābūt labam psihologam,” saka G.Betlers.
Jābūt vēlmei labi strādāt
“Diemžēl mēs policijā esam spiesti strādāt ar tādu darbinieku kontingentu, kāds mums ir. Gulbenes Policijas pārvaldē strādā tikai 15 procenti policistu, kam ir augstākā izglītība. Praktiski tā ir tikai vadība, bet tiem, kas strādā ar cilvēkiem, pamatprofesija ir traktoristi, veterinārārsti un citu profesiju pārstāvji. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka šodien nav sakārtota likumdošana. Agrāk bija tā, ka jaunietis beidza Policijas akadēmiju un saņēma konkrētu norīkojumu darbā, kur vajadzēja nostrādāt noteiktu laiku. Tagad tā nav. Mēs aizsūtām audzēkņus uz Policijas akadēmiju. Viņi to beidz, bet atpakaļ uz Gulbeni strādāt nenāk, jo izvēlas Rīgu. Uzskatu, ja viņš beidz akadēmiju, viņam Gulbenē arī jāatgriežas,” domā G.Betlers. Viņš nenoliedz, ka ir cilvēki arī bez speciālās izglītības, bet viņiem piemīt iekšējs talants. “Konkrēts piemērs ir lauku iecirkņu priekšnieks Māris Miņins, kas pēc izglītības ir veterinārais feldšeris, bet viņā ir uz priekšu virzoša uguntiņa, kas neļauj apstāties pie sasniegtā. Galvenais, lai būtu vēlēšanās strādāt. Nevar būt vienaldzīgs un strādāt policijā, jo vienaldzīgais vienaldzīgi arī strādā. Viņam ir vienalga, vai noziegums ir atklāts vai nav,” uzskata pārvaldes priekšnieks.
Daudz esam nokavējuši
Gunārs Betlers domā, ka sabiedrībā valda vidējas vienaldzības sindroms. “Patriotiskā audzināšana, lepnums par savu dzimteni, par Latviju – to esam palaiduši garām. Esam zaudējuši veselu paaudzi. To jūt arī ikdienā, kad darbā piesakās kāds koledžu beigušais. Viņš galvenokārt skatās, kur vairāk maksās, nevis saka – “dodiet man darbu”. Ja vispirms prasa, cik maksāšu, atbildu, ka nemaksāšu nemaz, jo alga vēl nav nopelnīta. Ja man jautā, kāds būs darbs, saprotu, ka cilvēks ir ieinteresēts darāmajā,” stingri saka G.Betlers.
Policistes ir vajadzīgas
“Noziedznieku ķeršana nav sieviešu darbs, tomēr bez sievietēm policijā arī nevar, jo ir lietas, ko labāk veikt sievietei. Piemēram, ja aizturētā ir šā dzimuma pārstāve un viņa jāpārmeklē, pēc likuma šo uzdevumu veic policistes. Arī darbam ar nepilngadīgajiem likuma pārkāpējiem piemērotākas ir sievietes, jo diemžēl vīrieši ir neiecietīgāki. Sievietes ir lielākas diplomātes un taktiķes. Pats esmu pārliecinājies, ka nepilngadīgie dažkārt spēj būt nekaunīgi un novest jebkuru cilvēku līdz baltkvēlei. Pieaugušie jau arī dažkārt ir tādi paši. Viņi spēj radīt iespaidu, ka vainīgs ir policists, nevis viņš. Jau iepriekš teicu, ka viss ir atkarīgs no cilvēka rakstura,” prāto G.Betlers, bet televīzijā skatīto policistu darbību viņš vērtē kā kino industrijas sasniegumu, kur ne vienmēr viss atbilst īstenībai. “Negatīvais, ko rāda televīzijā, diemžēl slikti ietekmē daļu sabiedrības,” uzskata pārvaldes priekšnieks.
Gēnu pārmantojamība
Ir cilvēki, kas nekad nespēs nodarīt otram pāri, bet ir tādi, kas pat priecājas, redzot, ka otram sāp. G.Betlers ir pārliecināts, ka tieksme pārkāpt likumu ir ieprogrammēta cilvēka gēnos. “Neapgalvoju, ka noziedznieka dēls būs noziedznieks, bet tuvu tam. Esmu vairākkārt analizējis šīs situācijas un secinājis, ka dzērāja dēls ir dzērājs, bet zagļa dēls ir zaglis. Nevaru atbildēt, kāpēc tas ir tā, domāju, ka noteicošā ir vide, kurā cilvēks atrodas. Ja tēvs un māte ir piedzērušies, ja valda visatļautība, arī bērns to uzskata par dzīves normu. Protams, arī solīdu vecāku bērns var kļūt par noziedznieku,” šādi gadījumi G.Betlera praksē nav retums. Viņš atceras arī tās reizes, kad pēc soda izciešanas tiesātais atzinies, ka sodīts pareizi, ka ir sapratis savu vainu un to neatkārtos.
Visiem noticēt nevar
Rokasspiediens un solījums laboties var būt mānīgs, tāpēc ne vienmēr tam var ticēt. “Tiem, kas bijuši cietumā trīs reizes, pēc atbrīvojuma jāpiesakās Policijas pārvaldē. Gandrīz simtprocentīgi visi apgalvo, ka vairāk nekad, nemūžam tā nedarīs, bet jau pēc mēneša atkal sēž kamerā. Nezinu, ko vainot vairāk, jo katrs mēs esam savas laimes kalējs. Nevienu ar varu izdarīt noziegumu nespiež. Cilvēks pats veicinājis tā izdarīšanu. Nezinu, kā notiek sodītās personas rehabilitācija pēc soda izciešanas, bet mēs no cietuma saņemam pieprasījumu, vai šo cilvēku pieņems atpakaļ viņa iepriekšējā dzīvesvietā. Diemžēl pat radinieki atsakās no viņa. Tad arī cietuma administrācijai atbildam, ka šo cilvēku viņa radinieki nevēlas pieņemt. Tas nozīmē, ka viņam nebūs pierakstīšanās iespēju, nebūs nekādu sociālo garantiju, kas atliek – izdarīt jaunu pārkāpumu, lai atkal nonāktu cietumā, kur viņš ir pieradis, kur ir jumts virs galvas un maizes kumoss,” G. Betlers par to pārliecinājies neskaitāmas reizes. Taisnība arī tiem, kas uzskata, ka cietums cilvēku samaitā, jo tā nudien nav labākā vide, kur viņam atrasties.
Nāves sods ir vajadzīgs
Tāda ir Gunāra Betlera pārliecība, lai gan valstī uzskata citādāk. “Nāves sods ir vajadzīgs kā izņēmums, lai tas ir kā biedinājums tam, ka to var izmantot. Saprotu Eiropas Savienības nostāju, bet diemžēl mūsu sabiedrība vēl nav tik tālu nonākusi, lai mēs varētu attiekties no šā soda mēra. Piemēram, Korjakovs, kas nonāvē piecus cilvēkus ne par ko. Viņam – mūža ieslodzījums. Pēc divdesmit gadiem viņš var pieprasīt sodu atcelt. Nedod, Dievs, viņš iznāks no cietuma. Kā tad jutīsies apkārtējie, bojā gājušo tuvinieki? Esmu pārliecināts, ja toreiz, kad mēs viņu aizturējām, būtu viņu atdevuši vecākiem vai arī vecāki būtu viņu atraduši ātrāk par mums, Korjakovs jau sen būtu kapā. Mums nebūtu ko saukt pie atbildības, jo vecāki spriestu linča tiesu. Cilvēki bija afekta stāvoklī. Kāpēc nogalināja? – tikai tāpēc, lai izceltos. Tas ir ārprāts!” saka G.Betlers.
Problēmas neizplēn
“Sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās!” šo padomu Gunārs Betlers dod mums visiem. Pārdomāju Gulbenes Policijas pārvaldes priekšnieka Gunāra Betlera stāstīto un apjaušu, cik daudz dažādu likteņu viņš apzinājis, cik solījumu, kas nav piepildījušies, uzklausījis, cik cilvēku centies mierināt, cik daudz drosmes radis sevī, lai teiktu skarbo patiesību. Manuprāt, nav tāda cilvēka, kas spētu no tām attālināties un domāt par kaut ko radikāli pretēju, tiklīdz aizvērtas kabineta durvis. Problēmas no cilvēka apziņas neizplēn, tās slāņojas un paliek. Par tām ir jādomā, pie tām jāatgriežas arī tagad, kad vairs netraucē spalgie telefona zvani naktīs, kā tas bija, strādājot par izmeklētāju. Tomēr Gunārs Betlers ir pārliecināts, ka tā ir viņa sūtība šinī pasaulē.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Gunārs Betlers.
Dzimšanas gads un vieta: 1946.gada 3.februāris, Rīga.
Mācības: Preiļu rajona Vidsmuižas vidusskolā,Milicijas skolā. Minskas Augstākajā milicijas skolā.
Darbs: Rīgas Kirova rajona milicijas nodaļa, kopš 1972.gada strādā Gulbenes policijā, deviņus gadus ir Gulbenes Policijas pārvaldes priekšnieks.
Vaļasprieks: makšķerēšana. Lielākais loms – piecus kilogramus smaga līdaka.
Moto: Nedari otram to, ko tu nevēlies, lai viņš dara tev.
