Vai atceraties savus skolas laikus, kad klasē bija kāds zēns vai meitene, kuram vai kurai neveicās ar lasīšanu un rakstīšanu?
Vai atceraties savus skolas laikus, kad klasē bija kāds zēns vai meitene, kuram vai kurai neveicās ar lasīšanu un rakstīšanu? Neveiksmes pirmajās klasītes tā arī vilkās līdzi visus skolas gadus.
“Grūta galva”, paslinks, izlutināts, nespēj koncentrēties, trūkst motivācijas – tie droši vien bija daži apzīmējumi, ar ko gan skolotāji, gan jūs raksturojāt šos klasesbiedrus. Vai arī – bija kāds cits klasesbiedrs, par kuru teica – viegla, gudra galva, bet mācīties gan nepatīk…
Mūsdienās dažādas zinātnes nozares (neiroloģija, pedagoģija, psiholoģija) ir atklājušas, ka ir cilvēki, kuriem ar pilnvērtīgu un pat izcilu intelektu (Einšteins!) ir grūtības lasīt un rakstīt. Apmēram 15-20 % visu iedzīvotāju savā dzīves laikā saskaras ar lasīšanas un rakstīšanas grūtībām, apmēram 5-7% cilvēku šie traucējumi ir smagā formā. Tos sauc par disleksiju un disgrāfiju.
Arī Latvijā, protams, ir cilvēki un bērni ar disleksiju. Kā viņus atpazīt, kā viņiem efektīvāk palīdzēt lasīšanas un rakstīšanas apguvē un kā viņus atbalstīt visā mācību procesā? Kā palīdzēt skolotājiem, kas ar šiem bērniem strādā? Kā palīdzēt vecākiem, kuru ģimenē ir bērns ar disleksiju? Kāda ir prakse Latvijā un citur pasaulē? Ko mēs kā izglītotāji, vecāki un sabiedrība varam darīt, lai neizniekotu šos 5-7 % Latvijas bērnu, atstumjot viņus no pilnvērtīga izglītības procesa?
Cilvēks ar disleksiju jauc burtu kārtību vārdā, viņam ir grūti sapludināt skaņas zilbēs, zilbes vārdos. Pēc Eiropas disleksijas asociācijas datiem, no disleksijas cieš 7 % iedzīvotāju un 20 % ir kāda disleksijas pazīme. Eiropā ir apmēram 25 miljoni disleksisku cilvēku, 18 000 Latvijas vispārizglītojošo skolu skolēnu ir disleksija vai lasīšanas traucējumi. Diemžēl Latvijā disleksija kā izglītības problēma ir ļoti maz apzināta; ļoti neliels skaits skolēnu mūsu skolās saņem atbilstošus korekcijas un atbalsta pasākumus.
Disleksija ir mācīšanās traucējums, ne intelekta deficīts. Tradicionāli šīs lietas ir grūti nošķirt – gan vecākiem, gan izglītotājiem liekas, ka bērnam ir tikai vairāk jākoncentrējas, vairāk jāstrādā, “jāsaņemas”, lai lasītu precīzi un raiti. Patiesībā mēs neviens nezinām, cik ļoti bērns ar disleksiju koncentrējas un cenšas, lai lasītu. Disleksiju par īpaši smagu problēmu padara tas, ka tā ir slēpta problēma. Diemžēl pat daudzi pedagogi, kas zina par disleksiju, atsakās tai ticēt tikai tāpēc, ka tā ir neredzama. Pētījumi pierāda, ka cilvēkiem ar disleksiju lasīt ir tas pats, kas atrasties uz slidena ledus – viņiem ir ārkārtīgi jākoncentrējas, lai sabalansētu visus grūtā uzdevuma komponentus un nonāktu līdz jēgpilnam tekstam. Cilvēki ar disleksiju pasauli uztver trijās dimensijās (ne divās, kāds ir rakstīts teksts), tāpēc šie cilvēki bieži kļūst par inženieriem, arhitektiem, konstruktoriem, māksliniekiem. Ir ļoti svarīgi, lai mācību procesā tiktu attīstītas bērna stiprās puses (kuras ir katram cilvēkam!) un kompensētas vājās tā, lai tās “nenovilktu” bērna spējas līdz viņa vājāko prasmju līmenim. Daudzi cilvēki, kam ir disleksija, ir sasnieguši izcilus panākumus savā darbības nozarē – tādi ir politiķis Džordžs Vašingtons, fiziķis Alberts Einšteins, mākslinieks Volts Disnejs, sacīkšu braucējs Džekijs Stjuarts un vesela plejāde aktieru un mākslas pārstāvju – Vūpija Goldberga, Toms Krūzs, Šēra, Vudijs Harelsons, Kianu Rīvzs Orlando Blūms.
Ja bērns 1-2 gadiem neiemācās lasīt atbilstoši vecumam, tas ir nopietns signāls, lai bērna grūtības analizētu dziļāk un, ja konstatē disleksiju, nodrošinātu papildu lasītapmācību un atbalsta pasākumus visos citos mācību priekšmetos. Jūsu priekšā var būt ļoti spējīgs bērns, kam lieliski veicas matemātikā un dabaszinātnēs, bet rakstīšana un lasītprasme ir negaidīti vājas. Ja bērna disleksija netiek agrīni atklāta un netiek veikti atbilstoši korekcijas pasākumi (papildu lasītapmācība), tad pavājinās bērna sekmes visos citos mācību priekšmetos, kas balstās uz lasīšanu un rakstīšanu. Labākais vecums korekcijai ir līdz 11 gadu vecumam. Lasītprasmes uzlabošanu var veikt jebkurā vecumā, kā tas arī tiek darīts daudzās valstīs, tomēr agrīnā korekcija ir visefektīvākā.
Bērnam ir apzināti jāmāca sadzīvot ar disleksiju. Viņam ir jāsaņem skolotāju sapratne un atbalsts, jo viens bērns ar šim problēmām nevar tikt galā. Galvenie atbalsta pasākumi ir mazāks rakstu darbu apjoms, ilgāks laiks rakstu darbos, rakstisko pārbaudes formu aizstāšana ar mutiskām, skolotāja palīdzība, izlasot rakstiskas instrukcijas pārbaudes darbos, par atzīmi augstāks vērtējums par identisku kļūdu skaitu, iespēja izmantot datoru pārbaudes darbos. Daudzi cilvēki atklāj, ka viņiem ir disleksija, tikai mācoties svešvalodu. Ir cilvēki, kas apgūt svešvalodu no mācību grāmatas, lasot un rakstot – nemaz nespēj.
Lai saprastu lasīšanas grūtības, ir jāanalizē arī pati lasīšanas un rakstīšanas būtība un vēsture. Cilvēki, kas lasa labi, patiesībā nelasa – viņi vārdus atpazīst. Normāls lasītājs vārdu izlasa jeb atpazīst sekundes desmitdaļās, kamēr cilvēks ar disleksiju tiešām lasa katru vārdu – pa skaņai, pa zilbei, jo viņam vārdu atcerēšanās ir apgrūtināta. Cilvēks ar disleksiju pat blakus teikumos vienu un to pašu vārdu lasīs no jauna, nevis atpazīs kā jau tikko izlasītu. Pirms pārsimts gadiem cilvēki dzīvoja galvenokārt mutiskā kultūrā, lasīt un rakstīt prata tikai nedaudzi sabiedrības pārstāvji. Ļoti iespējams, ka cilvēki, kas mūsdienās ir disleksiski, mutvārdu kultūrā bija līderi un šamaņi. Runāšana ir dabīga prasme, lasīšana tāda nav. Lasīšana un rakstīšana ir prasmes, kuras cilvēki ir attīstījuši evolūcijas gaitā. Savukārt mūsdienās viņiem ir ļoti liels risks tikt atstumtiem no izglītības, pilnvērtīgas profesionālas darbības un socializācijas savas ierobežotās lasītprasmes pēc. Disleksijai ir neirobioloģiska izcelsme; apmēram 70% gadījumu disleksija ir ģenētiski pārmantota. Viena zinātnieku, kas pētī disleksijas neiroloģiskos aspektus, hipotēze ir tāda, ka daļai cilvēku smadzenes evolucionāli ir vājāk piemērotas lasīšanai nekā citiem. Tajā paša laikā cilvēkiem ar disleksiju ir spēcīgi izteikta kāda stiprā puse. Zinātniekiem vēl nav izdevies noskaidrot, vai tā ir cēloņsakarība vai tikai nejaušība.
Lai veicinātu sabiedrības informētību par disleksiju un panāktu pozitīvas pārmaiņas Latvijas izglītībā, biedrība “Pro Futuro” 2006.gadā izveidoja vecāku un speciālistu disleksijas atbalsta grupu.
