Stāsts turpinājumos. 3. Aiz manis nostājās gados vecāka kundzīte, un blakus maniem pirkumiem nogūlās klaips baltmaizes, zivju konservu un margarīna bundžiņa.
Stāsts turpinājumos. 3.
Aiz manis nostājās gados vecāka kundzīte, un blakus maniem pirkumiem nogūlās klaips baltmaizes, zivju konservu un margarīna bundžiņa.
Citā reizē to pat nebūtu ievērojusi, jo nemēdzu skatīties svešos iepirkumu grozos. Bet šī reize izvērtās citādāka.
Pietuvinājusi seju slīdvirsmai, kundzīte sāka vērīgi pētīt un pārcilāt manus pirkumus, iztaujājot – cik kas maksājis, ar ko šis labāks par citu. Pamazām noskaidrojās, ka mans pirkums ir krietni lētāks nekā viņas iecerētais “lētais”. Lai arī sarunā neskārām ēdiena veselīgumu vai kaitīgumu, kundzīte, noprasījusi, kur es ko esmu atradusi, pasniedzās pēc groza, naski ievietoja tur savu niecīgo pirkumu un aizsteidzās prom no kases. Kā nojautu – kaut ko apmainīt…
Tad pēkšņi kaut kas saķērās kases aparātā, un rindas virzīšanās uz priekšu apstājās. Manot kļūmi, aiz manis rindā pircēji nestājās, tāpēc tobrīd, kad atgriezās kundzīte, kas pirms brīža iztaujāja mani par pirkumiem, mūsu starpā bija tikai viens pircējs.
Pirms atsāka darboties kases aparāts, kundzīte vēl paspēja pārliecināties, ka viņas sameklētie pirkumi ir identiski manējiem – tieši tā pati aknu pastēte, tas pats biezpieniņš un tā pati graudu maizīte.
* * *
Kā pirmais, ko pamanīju todien, ieejot lielveikalā – atvainošanās, ka par pirkumu nevarēs norēķināties ar bankas kartēm. Mierināju sevi, ka makā ir vēl pāris latu, lai varētu nopirkt nelielu cienastu draudzenei, kura jau tūlīt pēc pusstundas zvanīs pie mana dzīvokļa durvīm. Līdz bankomātam aiziet vairs tāpat nebija laika.
Izvēlējos lētu saldējumu, apelsīnu un mazu šokolādīti dekorācijai, lēto vafeļu torti, kura nemaksā pat puslatu, bet ir garšīgāka par dārgākajām. Apmierināta ar rezultātu, kurš rādījās gan gards, gan lēts, iestājos rindā pie kases.
Tur stāvēdama, vēroju, kā sīka, salīkusi sieviņa – pircēja – līkņājas gar lielveikala slīdvirsmu galā noliktajiem iztukšotajiem iepirkumu groziem. Kaut ko pie sevis neapmierināti purpinādama, viņa ņēma grozus, kurus pircēji atstājuši uz slīdvirsmas galā ierīkotā plauktiņa, un sparīgi novietoja uz grīdas, tā spītīgi cenšoties ierādīt pareizo kārtību.
Pārcilājusi grozus pie pirmajām divām kasēm, pie trešās viņa jau nespēja savaldīt savu niknumu pusbalsī. Dusmas izlauzās sparīgos žestos un skaļos izsaucienos.
Tā kā savu grozu parasti mēdzu novietot uz ratiņiem uz grīdas, cerēju, ka vismaz pie šīs kases viņa varēs atviegloti uzelpot.
Cerēto nopūtu gan sev aiz muguras nesaklausīju. Uzlikusi uz slīdvirsmas kantaino rupjmaizes kukulīti, sirmā sieviņa nekavējoties sāka pelt un zākāt visus, kas var atļauties nopirkt ko vairāk. Konkrēts viņas nopēlumu upuris, protams, biju es – par milzīgo izšķērdību un nesātību: “Kas par cilvēkiem! Gan jau Dievs sodīs visus, kas neprot taupīt naudu! Kāpēc jāpērk tādas lietas, no kurām nevar paēst un kuras tikai bojā veselību! Un tāda izšķērdība! Tāda izšķērdība! Ja nezini, meit, kur likt naudu, atdod nabagiem! Nabags zinās, kā likt lietā katru santīmu! Es zinu, kā krāt santīmus!”
Kā sapratu – rosīšanās gar groziem sievietes sparu nebija mazinājusi, drīzāk otrādi – uzkurinājusi. Viņas monologs man aiz muguras pieņēma skaļumu.
