Stāsts turpinājumos. 22. – Izvest! Izvest! – cits caur citu kliedz tribunāla locekļi. Ir pamodusies asinskāre. Seko nāves spriedums pēc nāves sprieduma.
Stāsts turpinājumos
22.
– Izvest! Izvest! – cits caur citu kliedz tribunāla locekļi.
Ir pamodusies asinskāre. Seko nāves spriedums pēc nāves sprieduma.
Lielā steigā izsauc vairākus apkārtējos pagastos plaši pazīstamus, pārtikušus pilsoņus, bet neviens no viņiem nesaņem attaisnojoša sprieduma. Nāve nošaujot!
Kā pēdējo šīs dienas sēdē izsauc brašu virsnieku Valdemāru Vītoliņu, sagūstītu savās tēva mājās Dzelzavā pēc dezertēšanas no 51.atsevišķās dzelzceļapsardzības pulka komandas, kas sekoja Padomju Latvijas 1.strēlnieku divīzijai.
– Atzīstaties par vainīgu?! – bargi jautā tribunāla priekšsēdētājs.
– Tieši tā! – kareiviski atbild Vītoliņš.
– Ko var pateikt?
– Es dezertēju, lai sargātu savu tēvu zemi!
– Nošaut tūdaļ šo suni baznīcas priekšā! – kliedz Šmerliņa, spēcīgi dūri pret galdu sizdama.
Sēdi pārtrauc, un seši sargkareivji Vītoliņu izved baznīcas pagalmā un nostāda pie Mārtiņa Lutera statujas. Iznāk arī tribunāla locekļi pagalmā, lai dotu pēdējās pavēles.
– Aizsiet acis! – komandē Šmerliņa.
– Nebūs vajadzīgs! – sarkastiski atbild Vītoliņš. – Jūsu asinskārajās sejās ilgi nebūs jāskatās!
– Biedri, desmit soļus atpakaļ! Uzvilkt zatvarus! – komandē Šmerliņa.
Sargkareivji izpilda pavēles un paceļ pret notiesāto šautenes. Bet Vītoliņš ir mierīgs un pašpaļāvīgs. Viņš tic dzīvei līdz pēdējam!
– Viens! Divi!
– Slepkavas! – no ceriņu krūma izlec Anša Cīruļa sieva un izmisumā dodas pie sargkareivjiem. Viņai liekas, ka tiek izpildīts nāvessods viņas vīram.
Īss apjukums.
– Trīs! – komandē Šmerliņa.
Bet šo īso apjukumu Vītoliņš pagūst izmantot.
Spalgi noskan seši šautenes šāvieni. Noveļas Mārtiņa Lutera statujai galva, nokrīt abas rokas, bet Valdemārs Vītoliņš pāri alusbrūža jumtiem nozūd Krustalīces upes vītolos.
– Gūstīt! – kliedz Šmerliņa un, izrāvusi revolveri, sasprindzinātās dusmās par izbēgušo nospiež gaili pret Anša Cīruļa sievu.
Smagi ievaidēdamās saļimst baznīcas pagalmā sieviete – māte, kam sen jau vajadzēja būt mājās un dot pastarītim krūti.
