Vīrietis ir kā vīns – ar gadiem kļūst arvien vērtīgāks un joprojām ir jauns. Tāds vīrietis ir gulbenietis Viktors Kazāks.
Vīrietis ir kā vīns – ar gadiem kļūst arvien vērtīgāks un joprojām ir jauns. Tāds vīrietis ir gulbenietis Viktors Kazāks.
Grūti noticēt, ka šim sportiskajam kungam ir jau 90 gadu. Visu mūžu būdams gādīgs ģimenes cilvēks, tagad, kad ir palicis bez mīļās sievas Annas, Viktors izvēlējies dzīvot viens. Bērni – dēls Aldis un meita Maija – kopā ar ģimenēm, bērniem, mazmazbērniem ir izspurguši no ģimenes ligzdas un dzīvo kur kurais. Taču Viktors vēlējies palikt mājās, dzimtajā Gulbenē. Nav grūti saprast, ka viņa gados cilvēkam mainīt dzīvesvietu būtu tas pats, kas izraut ar saknēm koku un pārstādīt citur – var ieaugt, bet var arī neiedzīvoties. “Dzirkstele” ir aicinājusi uz interviju viņu – Viktoru Kazāku.
Viens vārds… Tas ir daudz?
Cilvēki vārdus bieži lieto bez apdomas. Runā, kas tikai ienāk prātā, ko pagadās. Nepadomā, ka tos vārdus kāds arī dzird un tie paliek, iegulst kādam prātā un sirdī. Sevišķi tad, ja runātājs bijis kāds tuvs cilvēks. Dažreiz vārdi spēj cilvēku padarīt laimīgu, bet citreiz – pagrūž un samīda. Bet otrs par to nemaz nepadomā… Tikai pēc tam brīnās, kāpēc mīļam cilvēkam pēkšņi ir mainījusies izturēšanās. Gan privātajās attiecībās, gan sabiedrībā nevajag ļaut vaļu emocijām. Vajag saglabāt iekšēju mieru jebkuros apstākļos. Tas ir grūti. Vajag gribasspēku. Vajag domāt arī par otru, nevis tikai par sevi vien. Bez tā cilvēku starpā saskaņas nevar būt. Jābūt uzmanīgākiem ar vārdiem. Cilvēki ir kļuvuši brutāli. Par sevi to nevaru teikt, jo es nedzirdu. Taču man citi ir stāstījuši. Viens otrs briesmīgi uzvedas pat svešā vietā. Kādu inteliģenci un intelektu tas parāda?!
90 gadi – tas ir daudz vai maz?
Tas ir daudz. Kad es padomāju… Pat 20 un 30 gadi cilvēka dzīvē ir liels skaitlis. Cilvēks piedzimst. Pēc 30 gadiem viņš jau ir nobriedis, izgājis visas skolas. Jau ir radījis ģimeni, ir piedzimuši bērni. Paiet vēl 30 gadu un – jau pensionārs. Citi žēlojas: “Man vēl atlikuši astoņi gadi līdz pensijai.” Gandrīz vai mirst nost! Lasu “Dienu”, skatos televīzijas pārraides. Tur uzzinu, ka tagad cilvēki jau 40 līdz 50 gadu vecumā aiziet no šīs dzīves. Un vēl vairāk mirst laika posmā starp 50 un 60 gadiem. Vai tad tas ir vecums?! Bet kas ir vainīgs? Es kādreiz savā darbavietā stipri cīnījos pret smēķēšanu. Smēķēšana – tā ir tīrā pašnāvība. Bet pasīvā smēķēšana ir vēl sliktāka par aktīvo. Tagad visā pasaulē ir aizliegts smēķēt sabiedriskās vietās. Cilvēki ir nākuši pie prāta. Smēķētāji ir tādi paši kā narkomāni. Smēķis nemaksā tik dārgi kā nākotnē apdraudētās veselības ārstēšana.
Vai palīdz, ka esat sportojis?
Sports man ļoti ir palīdzējis. Es visu laiku staigāju ar tīrām plaušām. Esmu izvēdinājis. Agrāk pēc darba kaut vai pusnaktī gāju uz stadionu vai pa šoseju trenēties, soļot. Pārnācu mājās, nomazgājos, sēdos pie sava darbgalda un vēl pāris stundu mājās pastrādāju. Tad apmēram pulksten četros rītā gāju pagulēt kādas trīs stundas un cēlos augšā. Un biju darbaspējīgs. Vēroju, ka darbā pīpmaņi un hroniskie dzērāji… kādi viņi bija jau no rīta? Kaut kādas pabiras! Kas no tādiem var būt par strādniekiem? Bet toreiz, padomju gados, jau bija tādi apstākļi, ka varēja neko nestrādāt un tāpat algu saņemt. Tagad neviens īpašnieks, uzņēmuma saimnieks pat latu nevienam nemaksās, ja nestrādās, neko nesaņems.
Tagad vairs nesportoju veco traumu dēļ. Tomēr cenšos staigāt, pat ziemā tāpat pa druskai gāju ārā. Visus mājas darbus daru pats. Uz kapiem aizstaigāju. Lielā dziļā sniegā gan negāju, grūti tikt klāt. Tieši darbošanās arī man palīdz būt puslīdz uz kājām. Ja es tikai gulētu un raudātu, tad nekā nebūtu. Tad manis vairs nebūtu. Vajag dzīvot aktīvu dzīvi. Vienalga, cik gadu. Gripa, saaukstēšanās slimības man neķeras klāt, jo kopš jaunības esmu norūdījies.
Ko jums dzīvē nozīmē mīlestība?
Es domāju tā, ka mīlestība piedzimst līdz ar cilvēku. Kad bērns ir vēl pavisam maziņš, vienīgais, pēc kā tas cilvēks tiecas, – pēc savas māmiņas. Tāda ir mīlestība. Vai ne? Pamazām, cilvēkam augot un attīstoties, aug arī mīlestība. Tā aug un pilnveidojas. Atcerieties vienu: mīlestība ir bijusi un būs, tā beidzas tikai tad, kad cilvēks aiziet no šīs saules. Cilvēkam ir divi centri, kas viņu vada: smadzenēs – prāts un sirds – jūtas. Abi centri valda, un vienu no otra tos nevar izslēgt. Cits vadās tikai no prāta, no aprēķina. Cits – tikai no jūtām, no sirds. Un tad ir grūti izvēlēties, kam klausīt, – prātam vai sirdij. Nelaimīgs ir cilvēks, kas nesabalansē prātu ar jūtām. Bet, ja ir īsta mīlestība, tā nekad ar prātu nerēķināsies. Lai cik stipra rakstura cilvēks būtu. Mīlestība tomēr ņems virsroku. Tāds ir dabas likums. Un mēs, cilvēki, tur nekā nevaram darīt.
Ja tev ir vēl kāds, kas tevi mīl un kuram tu esi vēl vajadzīgs, nevairies. Mīlestība arī ir tā, kas cilvēku lielā mērā vēl tur šajā dzīvē. Dzīve tad nav vienaldzīga. Jābūt īstam cilvēkam ar sirdi un dvēseli. Īsta mīlestība dzīvo ilgi, ilgi.
Kas jūs satrauc šodienā?
Tagadējie jaunieši reizēm iet pāri rāmjiem. Ļoti maz jūtu un normālu domu. Tikai kaut kādas iegribas. Un pa lielākai daļai tur vainīgi ir arī vecāki. Neredz, ko bērni dara. Aizstāv viņus. Nupat Dzintars Jaundžeikars savu dēlu… Lai iet cūkas ganīt un ielas slaucīt, tad par viņu neviens neko daudz nezinās un nerunās! Bet, ja viņš ieņem attiecīgu stāvokli sabiedrībā, tad, lai arī attiecīgi uzvedas un prasa pienācīgu uzvedību arī no sava dēla. Ja ne, viņš ir salašņa. Nekāds politiķis! Tas ir viss, ko varu pateikt.
Vai iztēlē redzat savu 100 gadu jubileju?
Dieviņš man ir dāvājis veselību. Esmu pats savu dzīvi veidojis tā, lai būtu pēc iespējas veselīgāks dzīvesveids. Pats, kā saka, tīšuprāt negandēju savu veselību. Kā to tagad ļoti daudzi dara. Zinu, ka bērni par mani ļoti domā un rūpējas. Bet, ja es sāktu slimot, nespētu pats tikt galā ar sevi, tad gan es vairs negribētu domāt par 100 gadu jubileju. Ja neesi apgrūtinājums citiem, ja veselība ir, tad – kāpēc ne? Tad gaidīšu 100 gadu jubileju!
Ko patīk baudīt, sapņot?
Pavasarī uzzied puķes. Es katru gadu varu par tām priecāties. Man ļoti patīk puķes. Man tepat, loga priekšā, ir pilns dārzs piestādīts ar tulpēm. Galvenais ir tas, kas man dod prieku dzīvot, tā ir daba. Esmu dabas bērns. Dabu vērojot, man ir spēks dzīvot. Varbūt tāpēc arī daba pret mani ir tik draudzīga. Cilvēkam jādzīvo. Vienalga, kādā vietā viņš būtu nolikts. Ir jābūt pēc iespējas derīgam. Vienalga, vai tas ir ministrs vai kurpnieks. Padari savu darbu labi, un viss būs kārtībā. Nevar būt tā, ka ir vienalga.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Viktors Kazāks.
– Dzimšanas vieta un laiks: Alūksnes pusē, 1916.gada 1.augustā.
– Izglītība: ieceres aprāvās, zaudējot dzirdi pēc 12 gadu vecumā pārciestās slimības.
– Profesija: kurpnieks.
– Ģimenes stāvoklis: atraitnis, tēvs, vectēvs un vecvectēvs.
– Neizsakāmi mīl: Gulbeni, sportu (pusgadsimtu veltījis soļošanas sportam) un gulbeniešus.
