Visvairāk lietotā dabiskā zivju ēsma ir sliekas. Lielākā slieka ir naktstārps.
Visvairāk lietotā dabiskā zivju ēsma ir sliekas. Lielākā slieka ir naktstārps. Viņu var atrast dārzos, tīrumos, tikko nopļautos mauriņos, mitrās vietās. Tumsā, pēc lietus vai lielas rasas naktstārpi izlien zemes virspusē. Kabatas lukturīša gaismā viņus var savākt lielā daudzumā. Naktstārpu iecienījušas gandrīz visas baltās zivis. Viņu labprāt kampj arī asari.
Zemes sliekas ir mazākas un tievākas, gaiši sārtas, sastopamas trūdvielām bagātā un mālainā augsnē.
Vēl mazākas ir sarkanās sliekas. Viņas mīt lapu, mizu, mēslu, komposta kaudzēs, zem lieliem akmeņiem. Sarkanās sliekas lieto nelielu balto zivju makšķerēšanai. Šīs sliekas iecienījuši arī līņi.
Mēslu tārps ar dzeltenu asti ir mazs un dzīvīgs. Viņš izplata smirdošu lipīgu šķidrumu. Lieliska ēsma visām baltajām zivīm, īpaši plaužiem.
Sūnu slieku daudzi makšķernieki nepazīst — viņa ir dzeltenīga, tikai divus līdz četrus centimetrus gara. Lieliska ēsma karstā vasaras laikā, kad zivis nekādu citu ēsmu “neņem”. Sūnu sliekas mitinās akmeņainos krastos tuvu ūdenim. No akmeņiem jānoņem sūna, tad šos tārpus var ieraudzīt.
Sliekas nedrīkst glabāt augsnē, jo pēc īsa brīža viņas ierokas. Glabāšanai lieto kārbu, kuras trīs ceturtdaļas piepilda ar mitrām sūnām. Sliekas uzber uz sūnām, viņas ierokas un atbrīvojas no mēsliem. Kārba jātur ēnā, pagrabā vai ledusskapī, tad sliekas ilgi ir dzīvīgas. Sliekas var barot, sūnām uzkaisot ēdamkaroti piena pulvera vai kafijas biezumu.
