Stāsts turpinājumos. 1. Sals pieturas. Gandrīz nedēļu aukstuma dēļ laukos, liekas, apstājusies visa kustība: patukšs lielceļš, kā snaudā stindzinošā sala segā, liekas, ietinušās dzīvojamās mājas ar baltu dūmu stabiem skursteņos.
Stāsts turpinājumos. 1.
Sals pieturas. Gandrīz nedēļu aukstuma dēļ laukos, liekas, apstājusies visa kustība: patukšs lielceļš, kā snaudā stindzinošā sala segā, liekas, ietinušās dzīvojamās mājas ar baltu dūmu stabiem skursteņos. Reti pa lielo ceļu kā aizsmakumā klepodama aizbrauc kāda mašīna. Pār sala sastingušo pasauli vakarā nolaižas stindzinošs klusums. Augstu debesīs mirdz zvaigžņu miljoni, bet mēness debesu augstumā slēpjas aiz dīvaina plīvura kā nokaunējies.
Izejot ārā pēc malkas, Martai liekas, ka kāds tuvumā plēstu skalus. Tas taču lausks! “Tik ilgi nedzirdēts, ka likās sen pazudis no mūsu platuma grādiem. Arī tas beidzot klāt, plēšot dzīvo un arī nedzīvo koku miesu ar savu sala cirvi,” viņa nopukojas, lielu malkas klēpi uz kreisās rokas saņemdama. “Cik ilgi tādu salu var izturēt augļu koki un dzīvā radība? Pasaules gals klāt, ja vējš, nepatīkamais ziemeļrietums, tuvākajā laikā nemainīsies un neiestāsies atkusnis. Kas tad man nekaiš! Malka sagādāta pa pilnam vēl no Imanta laikiem gadiem uz priekšu. Viņš ik brīvu brīdi pēdējā laikā tik skaldīja un skaldīja kā apsēsts, it kā cita darba nebūtu bijis. Tiešām no skaldīšanas atkarīgs! Kā kāds Čelentano! Nes tik tagad, dārgā, un kurini, atceroties skaldītāju. Vai jaunajai Imanta izredzētajai malku pieskaldījis tikpat čagani vai zem jaunas draudzenes spārna radušās citas nodarbes? To Marta nevēlas zināt… Malkas pietaupīšana gan derētu, jo neviena pārpilnība nav mūžīga. Ja nenāk klāt, tad iet mazumā! Marta pie sevis vēl šo to pārdomā, kas dzīvē mainījies, aizvērdama cieši virtuves durvis. Gar kājām līdzi iepinas runcis Bucis, viņas draugs un pastāvīgo monologu uzklausītājs.
Marta tagad dzīvo savā mājā viena un pieradusi skaļi sarunāties pati ar sevi. Ne jau tāpēc, ka viņa mājā ir vienskaitlī, cilvēciskā runa jāaizmirst! Skaļi izteiktam vārdam ir liels spēks, kaut atbilde izpaliek: sirds nomierinās, nervi atslābst. Ar gudru cilvēku parunāties nekad neskādē. Jā! Tas gudrais cilvēks nu ir viņa pati. Reizēm, kad uzmācas sliktāka oma, viņa uzdzied pilnā balsī pa Paula ziņģei vai tautasdziesmai, tā kliedēdama savu neomu. To neviens nedzird, un par neprātīgu viņu neviens arī nevar nosaukt. Viņa nu ir saimniece pati sev un savam runcim! Brīvs cilvēks, kam nav neviena priekšā jāatskaitās ne par iztērēto naudu, ne dīki pavadīto laiku.
Viņa pieder sev, un garlaicība netiek pieņemta par vientuļnieces sabiedroto. Pensijas gadus viņa ir sagaidījusi, un nu beidzot ir arī brīva, tik brīva un neatkarīga, ka reizēm gribas kaukt kā vilkam pret pilnmēnesi… Tādu brīvību vienatnē ar kaķi viņa nebija paredzējusi. Gandrīz nekas vēl nesen neliecināja, ka viņas Imants slepeni perinājis domu viņu pamest. Tomēr tā notika, un Martai bija jāsamierinās ar šo faktu. Pat apkaunojošo laulības šķiršanas procedūru viņai nācās pārciest. Vecais āzis, kā viņa tagad domās sauca Imantu, bija saticis citu sievieti, kā kāds jauneklis, un tiesā to arī skaidri pateica. Viņam esot jauns seksa objekts! Martai agrāk pat prātā neienāca, ka viņi pie vecuma aizies katrs uz savu pusi…
