Stāsts turpinājumos. 3. Ar ko kopā ēdīšot, ar to valdīšot saskaņa. Pīrāgu nedrīkstot griezt ar nazi, bet vajagot tikai atlauzt pa gabalam.
Stāsts turpinājumos. 3.
Ar ko kopā ēdīšot, ar to valdīšot saskaņa. Pīrāgu nedrīkstot griezt ar nazi, bet vajagot tikai atlauzt pa gabalam. Marta visu dara akurāti, kā receptē norādīts, vēl tikai nav izlemts, kam dot pīrāga mīklas vienu piektdaļu. Marta nolemj tuvākajās dienās apciemot meitu un mazbērnus un aizvest ieraugu Vinetai.
Plātsmaize sanāca čaugana un aromātiska. Dzimšanas dienas dāvanai bija noadītas mežģīņrakstā siltas pusgarās vilnas zeķes. Abas aizvien centās paspīdēt ar kādu pašdarinātu brīnumu. Rosoties un domājot par pilsētas braukšanu, laiks ietecēja tuvu pusnaktij. Lai draudzeni pārsteigtu, šoreiz Marta nezvanīja. Tas taču saprotams no seniem laikiem, ka Margas dzimšanas dienā viņa būs klāt kā parasti. Tā jau gadiem bijis, un nelielais atsalums attiecībās noskaidrosies jau rīt. Rīts uzausa tikpat auksts kā iepriekšējie: termometrs bija apstājies uz mīnus divdesmit. Zīlītes pie mājas barotavā plēsās pēc izkārtā speķa bariem. Pār mājas ceļu mierīgā gaitā aiztipināja stirnu pulciņš. Jau septiņi kustonīši. Pērn bija tikai četri. Kas nekaitēja te, dabas vidū, dzīvot? Krūmmalā ziemas barībai vesela, krietni liela siena stirpa. Lauku idille ar zvēriem Martai patika. Pati viņa lopus sen vairs neturēja, tāpēc visa gādība pievērsta meža kustoņiem. Arī garauši viņas sarūpēto nesmādēja, un sniegs gar siena gubu bija sacilpots cilpu cilpām. Kaut tikai kāds malumednieks stirnu gaļas nesakārotu vai klaiņojoši suņi neuzbruktu! Autobuss pienāk ar kavēšanos un patukšs. Marta apsēžas priekšējā sēdeklī, lai ceļš labāk redzams, un vēro dabas ainavu: sarmas kristālos atspīd saule, liekas, ka visa pasaule dimantu piebērta. Ienāk prātā skolā mācīts dzejolītis: “Un arī tevī daudz ir prieka un spirgtas dailes, ziemas rīts!” Martai tādu dzejoļu pilna galva, un atrodas tie vajadzīgā laikā un vietā kā šoreiz. Ziemas skaistums ir neaprakstāms! Laimīgs cilvēks, kas tā var, siltumā sēžot, visu apkārtni pārredzēt un izbaudīt, ko Dievs dabas grāmatā ziemā ierakstījis. Viņa savos atmiņu apcirkņos atrod arī jubilārei piemērotu veltījumu, kas liekas tik piemērots un īss: “Lai acīs paliek tas, kas neizbeidzas, ko lūgusi un mīlējusi sirds!” Tās ir Elzas Stērstes rindas.
