Ir cilvēki, kas nespēj mierīgi nosēdēt uz vietas, viņiem nepārtraukti ir jābūt kustībā. Tāda ir arī gulbeniete Solvita Jansone.
Ir cilvēki, kas nespēj mierīgi nosēdēt uz vietas, viņiem nepārtraukti ir jābūt kustībā. Tāda ir arī gulbeniete Solvita Jansone.
Solvita ir deju un ritmikas skolotāja Gulbenes 2.vidusskolā un Bērzu pamatskolā, bet papildus viņa vēl arī vada vingrošanu sievietēm. Arī bērniem viņa vada ārstniecisko vingrošanu. Pati viņa saka, ka šobrīd ir diezgan noslogota, taču darbs ļauj justies ļoti labi, jo viņai visu laiku vajag kustēties – sestdiena un svētdiena neesot domāta viņai.
Dejošana, kustēšanās, vingrošana jums ir dzīvesveids, darbs un arī hobijs. Kā līdz tam nonācāt?
Esmu beigusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, lai gan patiesībā to, ko īsti gribu, es apzinājos tikai 30 gados. Pirms tam es biju pārdevēja, taču arī tad jau biju ļoti komunikabla, man patika strādāt ar cilvēkiem. Atklāti sakot, man daudz ir palīdzējuši cilvēki no malas. Ja es pati kaut ko nevaru izlemt, vienmēr atrodas kāds, kas mani pabīda. 30 gadi parasti visiem ir lūzuma periods, kad gribas kaut ko mainīt. Tolaik man piedāvāja vadīt aerobiku. Sapratu, ka man tas patīk un ka es to varu paveikt, tad arī nolēmu, ka kaut kas ir jāsāk mācīties par dejām. Dejas patiesībā ir mans bērnības sapnis. Mājās staigāju uz pirkstgaliem, gribēju kļūt par balerīnu, taču sapnis kaut kur izplēnēja, tā arī nerealizēts. Tagad pie tā esmu atgriezusies, pašai dejot tā arī nesanāca, bet citiem gan mācu to darīt, tādējādi izpaužos arī pati. Šobrīd man šķiet, ka esmu īstajā vietā. Ja esi atradis dzīvē īsto nišu, kur darboties, ir daudz vieglāk dzīvot. Un savs darbs man tiešām ļoti patīk.
Kā sākāt nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu?
Tas viss nāca kopā. Man vienmēr ir bijušas nelielas problēmas ar muguru. Dejošana, protams, ne vienmēr ir tā veselīgākā, var kaut kas tikt sastiepts vai sašķiebts, arī klasiskajā aerobikā var notikt tāpat. Kaut ko darīju nepareizi, bet augu un mācījos, izgāju ārstnieciskās vingrošanas kursus un tagad cenšos visu savienot. Kāds varbūt par mani smiesies, taču es katru rītu vingroju.
Ar ko ir vieglāk strādāt – ar bērniem vai ar sievietēm?
Sievietes ir daudz nopietnākas – ko viņām liksi priekšā, to viņas darīs, bērni ir citādāki. Zēni ritmikas stundām ļoti pretojas, jo uzskata, ka viņiem kustības nav vajadzīgas, meitenēm gan tās patīk. Ir arī bērni, kas labprāt apmeklē pulciņu. Abās skolās manā vadībā darbojas arī karsējmeitenes.
Ar sievietēm man patīk darboties arī tādēļ, ka viņas nāk uz nodarbībām ne tikai, lai pavasarī nodzītu svaru, bet arī lai gūtu pozitīvas emocijas, lai varētu labi justies garīgi.
Kā pati jūtaties dejojot?
Laimīga! Vakarā uz nodarbību eju šausmīgi nogurusi, bet, kad esmu to novadījusi, tad jūtos tā, it kā lidotu. Ja man vēl pēc tam pasaka, ka ir bijusi ļoti jauka nodarbība, ka ir sajusts kāds muskulītis, ir vēl patīkamāk.
Kuras jums ir mīļākās dejas?
Esmu mācījusies dažādas dejas. Augstskolā mums vairāk mācīja tautiskās dejas, taču tās neatbilst manam temperamentam. Man tās patīk skatīties, bet pašai vadīt nepatīk. Man patīk radošās dejas, tādas dejas, kas rodas pašas no sevis, jo idejas lido pa gaisu. Reizēm šķiet, ka nav nevienas idejas, bet te tā pēkšņi uzrodas. Dejā var iemiesot jebko. Turklāt modernajās dejās jeb kustību dejās var apvienot gan breiku, gan salsu, pat līnijdejas, gan arī vēl citus elementus. Reizēm idejas rodas naktīs, kad nenāk miegs. Man ļoti patika arī skatīties šovu “Dejo ar zvaigzni”. Tā man bija sava veida deju stunda, kurā varēju uzzināt kaut ko jaunu. Ir nianses, ko augstskolā neiemācījos, bet tagad šova laikā speciālisti uz tām norādīja. Pašai bija arī interesanti pavērot, jo ar tādām dejām es nestrādāju. Šis šovs tiešām aizrāva. Redzat – arī ikdienā nedejojošam cilvēkam var iemācīt dejot!
Vai deja, kustības maina cilvēku?
Jā, arī es pati esmu laika gaitā mainījusies – tie, kas mani pazīst, atceras, kāda es biju skolas laikā – kautrīga, man trūka pašapziņas, tagad ar to viss ir kārtībā. Es nevarētu dzīvot bez kustībām. Kustība ir dzīvība. Kad esmu no rīta pusstundu pavingrojusi, jūtos ļoti enerģiski. Dejotāju jau var pazīt pa gabalu. Viņš ir pašapzinīgāks, iznesīgāks. Ir taču patīkami sajust savus muskuļus un tonusu tajos. Es neapskaužu cilvēkus, kam caurām dienām jāsēž pie datora.
Cik jūs stundas dienā pavadāt dejojot, vingrojot?
Ir iedvesmas dienas, kad sāku darboties jau no agra rīta un turpinu līdz pat pusē deviņiem vakarā. Taču ir nedaudz jāpiedomā līdzi, lai nenodarītu sev pāri. Ir jāvelta laiks arī atpūtai, bet trīs reizes nedēļā padejot un pavingrot taču var. Katra nodarbība ir citādāka, es parasti arī cenšos eksperimentēt un miksēt. Ļoti labi vingrot var arī valša mūzikas pavadījumā un aerobiku var vadīt tango mūzikas ritmos.
Kur rodat tik daudz enerģijas?
Enerģija un iedvesma laikam plūst man no iekšas, tas laikam ir mans temperaments. Protams, reizēm jau gadās, ka tikai ārēji izskatos enerģiska, bet iekšēji jūtos pārgurusi. Man ir trīs bērni, kam arī ir jāvelta laiks, bet tā nu ir sanācis, ka viņi ir lielākie cietēji. Taču tas, ko pašlaik daru, ir mans sirds darbs. Reizēm esmu aizdomājusies, ko es darīšu, kad sasniegšu 50 gadu vecumu, taču, kāpēc gan lai arī tad es nevarētu vadīt deju stundas? Tad tikai būs vairāk jāpiedomā, lai nenodarītu sev pāri.
Kas vēl aizrauj?
Man ļoti patīk ceļot. Es varētu braukt ceļojumos kaut vai divreiz gadā, bet tā jau parasti neizdodas, tomēr vienreiz gadā cenšos kaut kur aizbraukt. Esmu apceļojusi Eiropu, nupat biju Ungārijā, bet mans sapnis ir aizbraukt uz Taizemi.
Kā sevi raksturojat?
Esmu dzīvespriecīga, neesmu ļauna, nekad neatmaksāju pāri darīto. Ja ir radusies kāda problēma, cenšos atbildi meklēt grāmatās. Esmu izlasījusi daudz psiholoģijas grāmatu. Arī tam man atliek laiks. Es visu saplānoju, esmu tipiska Jaunava – darbaholiķis, sīkumains cilvēks, man patīk labi izdarīt savu darbu. Saliekot visu pa plauktiņiem, ir vieglāk dzīvot, taču var teikt, ka es esmu arī haotiska – man gribas visur būt, visu paspēt.
Vai dzīvē esat visu sasniegusi, ko vēlējusies?
Visu sasniegt nekad nav iespējams. Tad jau dzīvē vairs nebūs uz ko tiekties. Iespējams, varētu vēl kaut ko pamācīties, piemēram, padziļināti pamācīties ārstniecisko vingrošanu. Mani interesē arī fizioterapija, taču pašlaik mācības klātienē es nevarētu savienot ar darbu. Man patīk arī joga, taču tā jau ir cita filozofija un tai ir jāpakārto ne vien sava, bet arī ģimenes locekļu dzīve, taču tā īsti nevar darīt. Viņi jau tā samierinās ar manu darbu.
Vai ģimenes locekļus neesat mēģinājusi pievērst kustīgam dzīvesveidam?
Viņi to nelabprāt atbalsta. Bērni daudz labāk velta laiku datoram, par to es, protams, ar viņiem ļoti daudz diskutēju, taču tā laikam ir cīņa ar vējdzirnavām, jo mūsdienās bez datora neiztikt. Arī vīrs neiesaistās vingrošanā. Viņš sākumā pat smīkņāja par to, ka es katru rītu vingroju, tagad gan jau pie tā ir pieradis. Bet es tā jūtos labi. Neatzīstu skriešanu, tā var kaitēt organismam, arī trenažieri man nepatīk – es gribu savu ķermeni izjust pati. Sievietei ir jājūtas skaistai, bet vai tad trenažierī, minot pedāļus, var kārtīgi izjust roku skaistumu un plastiskumu?
Protams, viss vēl ir jāsabalansē arī ar pareizu uzturu, bet es grēkoju diezgan bieži – atnāku no nodarbībām un šokolādes tāfelīte pazūd kā nebijusi, pēc tam, protams, ir sirdsapziņas pārmetumi. Par laimi, man uzreiz nekas nav redzams, jo nepārtraukti esmu kustībā. Patiesībā nekad neesmu ievērojusi diētu, es to vienkārši neatzīstu. Zinu tikai vienu – ja cilvēks papildus kustībām pareizi arī sabalansē uzturu, tad būs ne tikai skaista figūra, bet viņš arī garīgi labi jutīsies.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Solvita Jansone.
– Dzimusi: 1970.gada 27.augustā Gulbenē.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies, 3 bērni.
– Priecājas: par visu skaisto dzīvē, par cilvēku smaidiem, par saulainām dienām.
– Cilvēkos visaugstāk vērtē: uzticību.
