Druvienas pagastā ir mājas “Brencīši”, kurās šodien mīt jau astotā paaudze. Jūsma pārstāv piekto paaudzi.
Druvienas pagastā ir mājas “Brencīši”, kurās šodien mīt jau astotā paaudze. Jūsma pārstāv piekto paaudzi.
Viņa “Brencīšos” piedzimusi, par 17 minūtēm apsteigdama dvīņumāsu Ausmu, tepat solījusies būt uzticīga sieva puisim, kas mitis netālu – pāri upītei, te – muguru pie krāsns atspiezdama, uz ceļiem šūpojusi mazmeitu Aiju viņas kāzu dienā. Šodien, sildīdamās pavasara saules staros, kas iespīd pa logu nelielajā istabā, Jūsma izbauda vecumdienas.
“Nespēju iedomāties, ka tās varētu būt vēl labākas. Mūža gals man ir pasakains! Nekā man netrūkst, ne mīlestības, ne maizes rieciena galdā. Pat uz autoveikalu, kas iebrauc pagalmā, vairs neeju. Kāpēc iet, ja visu pienes klāt. Mazmeita Gunta un viņas ģimene par mani ārkārtīgi rūpējas. Mazmazbērniņi ieskrien, apķeras apkārt, samīļo, buča uz vaiga un atkal ir prom savās gaitās. Dažkārt palūdz latiņu, bet vai man žēl piecu. Jūtos laimīga, ja varu viņiem kaut ko no sevis iedot, tad ir tāds prieks, tāds prieks!” saka Jūsma.
Par katru savas dzīves notikumu viņa runā ar tādu sajūsmu, ka pareizi vien tēvs savulaik darījis, dodams vecākajai meitai vārdu Jūsma, lai gan sākotnēji bijis iecerēts saukt par Matildi.
“Latvijā ir tikai astoņas Jūsmas, tāpēc man savs vārds patīk. Ja Druvienā kāds piemin Jūsmu, uzreiz zinu, ka runā par mani. Ja es tā – pamatīgi un smalki – izstāstītu savu dzīvi, jūs grāmatu varētu uzrakstīt, ja vēl kāds to izdotu, būtu interesanti lasīt.”
Kā cēlies Druvienas nosaukums?
“Brencīšu” māju pamati apmēram 1900.gadā likti meža vidū. Jūsmas mammas tēvatēvs strādājis pie muižkunga un ieguvis tā uzticību, tāpēc muižkungs viņam piešķīris ne tikai zemi, bet arī uzvārdu Gudris. “Mans vecvecvectēvs ienācis mežā, uz zara pakāris maizes kulīti, sacīdams, ka te nu tad būs viņa māja. Visapkārt koki vien. Tāpēc muižkungs, cauri braukdams, bildis: “Tikai viena druva. Visapkārt mežs.” Tā cēlies arī Druvienas nosaukums.
“Kad 1901.gadā dzimusi mana mamma, mājas divās nelielās istabās dzīvojuši 18 cilvēki. Gultām vien vietas pieticis,” Jūsma steidzīgi izšauj teikumu pēc teikuma. “Es domāju, ka mēs šodien ļoti labi dzīvojam. Tiem, kas kliedz, ka tā nav, arī debesīs labi nebūs. Daudz domāju par savu bērnību. Manuprāt, tā bija ārkārtīgi skaista. Bijām trīs māsas, ceturtā māsiņa Lija nomira zīdaiņa vecumā,” Jūsma nebeidz stāstīt un rādīt, pie kura loga savulaik atradusies vecmāmuļas gulta, kurā istabas stūrī stāvējis tēva darbgalds, kur tapuši rati un ragavas, kā istabā smaržojis pēc ēveļskaidām, bet ziemas salā lausks pārbaudījis guļbaļķu sienu izturību. Par senatni šodien joprojām atgādina krāsotais klons istabā, kumode, senlaicīga šujmašīna, kas, izrādās, Jūsmas mūžā ir sestā.
Patiesībā Cibiņš nenosala
“Mēs nekad neuzstājām vecākiem: man nav, man vajag! Saudzējām visu, kas mums tika dots. Nedēļas beigās, pārnākot no skolas, atrādījām, cik daudz vēl atlicis no zīmuļa. Ja bija palicis neliels gals, neviens jaunu nepirka,” Jūsma atceras skolas gadus.
“Ak, mīļā, labā vecā Druvienas skola, kad tur aizeju, neiztieku bez asarām. Tad jūtos tik labi! Tādas otras vietas pasaulē nav. Jūtos, it kā būtu kļuvusi par daudziem gadiem jaunāka. Tā jau tikai Poruku Jānis raksta, ka Cibiņš ir nosalis. Patiesībā viņš izauga liels un tepat netālu no Druvienas nodzīvoja līdz vecumam, man tikai piemirsies viņa uzvārds, ko caurai galvai padarīsi. Tais pasakās ar” visu ko saraksta! Buņģis gan ir izdomāts.”
Skolas laikā Jūsma dzīvojusi internātā, tāpēc viņa ar dalītām jūtām uzlūko arī dažāda izmēra lādes, kas sarindotas vecās skolas – muzeja pieliekamā kambara plauktos. “Kamēr es gāju skolā, ne kumosiņa no mājām līdzi neņēmām, saimnieces prata izvārīt garšīgas putras, šitā bijām paēduši,” teiktajam seko ātrs žests kakla rajonā.
Jūsma stāsta, ka arī viņas skolas gados neiztikts bez palaidnībām, tikai tās bijušas bez ļaunuma. “Pie skolas pāri ceļam bija malkas šķūnis. Uz kalna – dēļu kaudzes – gulēja skolas skaistākā meitene – Saulcerīte, bet Saulvedis rausās kalnā, lai viņu noceltu zemē. Man bija iedalīta kraukļa loma, līdz ar citiem kraukļiem plivināju spārnus – rokas. Lai būtu interesanti, paši daudz ko izdomājām.”
Šujamadata – mīļākais instruments
Jūsma atceras, kā, mācīdamās ceturtajā klasē, sev no pusbrunčiem ar rokām uzšuvusi pirmo kleitu. Kopš tā laika līdz šai dienai viņa visu šuj sev pati.
“Rīgā esmu mācījusies piegriezēju kursos. Kas tad tur ko izgrieztus gabalus kopā nesalikt, lai gan vēl šodien nevaru saprast, kā man izdodas vīriešu biksēm kabatas pareizi iešūt. Visu mūžu šujamadata man bijusi mīļākais instruments,” smejas Jūsma un lepni atsit vaļā vāku kastei, kas pilna ar pašas darinātām čībām.
“Arī tās sāku šūt skolas gados, vairākas meitenes skolā staigāja ar manis darinātām čībām. Beidzot ceturto klasi, par sapelnīto naudu varēju nopirkt pirmās kurpes, tas nekas, ka bija nedaudz par mazām, ar laiku ievalkājās.” Beidzot piegriezēju kursus, Jūsma atgriezusies Druvienā, neļaujot pierunāt doties strādāt uz Tirzu, kur savulaik bijusi šuvēju darbnīca.
Šuvējas un piegriezējas prasme noderējusi, arī bērnus audzinot, jo līdzējusi nopelnīt lieku artavu.
“Vai, ja tu zinātu, kāda dzīve man bijusi! Puisis, kas man patika, citā ieskatījās, bet es visu mūžu cīnījos ar skaistuli, kas pirms kāzām solīja nedzert, bet apprecējies nespēja turēt solījumu. Kur es būtu gājusi ar četriem bērniem, visu pacietu, bet par mirušiem vai nu nerunā nemaz, vai saka tikai labu. Kolhoza gados fermā kopu lopus. Ilgi nostrādāju, agri cēlos, vēlu gāju gulēt, bet ko nu tur…”
Savs laiks atdots arī Druvienas skolas virtuvei, lai gan ēst gatavošana nekad nav bijusi Jūsmas tīkamākā nodarbe. “Reizēm ar savu muļķību dzīvē esmu izdarījusi daudz gudrību. Ko tik neesmu darījusi!” smejas Jūsma.
Dienā – 24 tūkstoši vārdu
Ja būtu, kas klausās, Jūsma visu dienu varētu runāt bez apstājas, dzīvi krustu šķērsu pa vārdu un atmiņu ceļiem izstaigājot, pie katra notikuma un pārdzīvojuma apstājoties. “Man ir draudzene Lidija Pušpure, tā trakā pļāvēja. Kad viņa atnāk ciemos, tad abas apsēžamies pie galda, iekožam, kaut ko mazliet iedzeram un varam runāt piecas sešas stundas. Tagad gan nav ilgāku laiku nākusi, būs jāaizlaiž ziņa, lai mani pavisam neaizmirst. Lidijai dažkārt jau apnicis runāt, bet man gan neapnīk klausīties. Jaunībā jau biju aktīva, bet tagad no mājas laukā neeju. Savulaik Poruku Aina pierunāja aizbraukt uz Maskavu. Tagad, kad rāda Sarkano laukumu pa televīziju, zinu, cik tas liels, kā tur viss izskatās.” Viena mājās palikdama, Jūsma labprāt arī uzdzied, visbiežāk “Še, kur līgo priežu meži”.
“Lai gan esmu kristīta Tirzas baznīcā, Dieva dziesmas nedziedu, no tām jau nepārtraukti jāraud, tik žēlīgas meldijas. Arī laulāties baznīcā nesanāca, tepat, “Brencīšos”, mūs sarakstīja. Māte pirmo reizi visus cienāja ar pildītām olām un maizītēm. Kad mums uzsauca: “Rūgts!”, viņa sabijās, ka laikam olas par rūgtām sanākušas,” Jūsmai vārds seko vārdam. “Žurnālā izlasīju, ka sievietei dienā jāizrunā 24 tūkstoši vārdu? Es tad nu cenšos tos izrunāt.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jūsma Kļaviņa.
– Dzimusi: 1931.gada 19.februārī Druvienā.
– Mācījusies: Druvienas vecajā skolā, piegriezēju kursos Rīgā.
– Darbs: kolhoza gados kopusi lopus, bijusi saimniece Druvienas pamatskolā, strādājusi Druvienas pasta nodaļā.
– Ģimene: precējusies. Ģimenē izaudzināti trīs dēli Viesturs, Valdis, Vilnis un meita Aina.
– Priecājas: par 10 mazbērniem un 10 mazmazbērniem.
– Vaļasprieks: rokdarbi, īpaši šūšana.
