Kādreiz pirms kara Gulbenes luterāņu dievnama logos esot bijušas skaistas vitrāžas. Kādi cilvēki atceras, kā šo krāsaino stikliņu drumslas esot rotājušas zemi plašā rādiusā apkārt dievnamam pēc tā sagrāves.
Kādreiz pirms kara Gulbenes luterāņu dievnama logos esot bijušas skaistas vitrāžas. Kādi cilvēki atceras, kā šo krāsaino stikliņu drumslas esot rotājušas zemi plašā rādiusā apkārt dievnamam pēc tā sagrāves.
Lieldienu dievkalpojumā Gulbenes Dievnamā ar mani notika kas līdzīgs izdauzītas vitrāžas efektam – vērojumu, pārdomu un izjūtu drumslu birums. Manas pārdomas ir nekas vairāk kā nejauši izkaisītu pārdomu un izjūtu drumslu mozaīka, ar kuru es gribu tikai padalīties.
Sprādzienu manī radīja it kā nenozīmīga lieta – putekļi. Baznīcā bija pastiprināti daudz cementa putekļu, kas koda kaklā un acīs lielajam skaitam Lieldienu dievkalpojuma viesu. Baznīcā bija jauni un veci, ģimenes ar maziem bērniem, daža laba prominenta personība. Es pieņemu, ka viesos uz Gulbeni bija sabraukuši arī cilvēki no visas Latvijas nostūriem un… daudzi sirsnīgi klepoja.
Pirmo reizi pa šo laiku, kopš esmu Gulbenē kā šīs draudzes mācītājs, mani pārņēma skumjš kauns. Svētrunu es sāku ar atvainošanos par baznīcas nožēlojamo stāvokli – stipri nodilusī plikā cementa grīda pastiprināti put, caurie logi un durvis savukārt labi pūš. Un tad vērojumi, vēja pūsti, sāka virpuļot arī manī.
Agrs pavasaris. Baznīcā bēres. Baznīcas pagalms pildās ar automašīnām, no kurām kāpj ārā bēru viesi. Vīrieši un sievietes elegantām kurpēm brien pa dziļu dubļu kārtu, kuros var iegrimt vietām līdz potītēm. Cik žēl, es nodomāju, ka šeit nav skaista bruģīša vai vismaz izbērtu oļu klājums – bet tas jau maksā baltu naudu. Toties cilvēkiem nebūtu jābojā labi apavi.
Rudens. Līst lietus. Baznīcas griesti rotājas plašiem urīnkrāsas pleķiem un ūdens dušai līdzīgas straumes līst uz grīdas daudzviet baznīcā. Uzkāpjot un pētot baznīcas bēniņos, gribas saķert galvu. To liek darīt arī mana ilggadējā celtnieka pieredze. Domāju, cik ilgi vēl daža laba brusa izturēs.
Ziemas nogale. Baznīcā caur logu ierāpies kāds jauns cilvēks un aptīra uzlauzto ziedojumu trauku. Vietām logu rāmji tik izpuvuši, ka stikli turas tikai uz netīrumiem, sakot – neelpo virsū stipri!
Vasara. Mēs ar sievu mēģinām kaut ko iestādīt baznīcas zemē, kas no vienas puses piežmiegta ar alus rūpnīcas “Berlīnes mūri”. Visa zeme pilna akmens un ķieģeļu šķembām un, atvainojos, palieliem kaulu fragmentiem. Jā, nodomājam, te ir spridzināts uz nebēdu.
Bet, atgriežoties pie Lieldienu dievkalpojuma klepošanas, es arī atceros pirmo ienākšanu draudzē, pieņemot kalpošanas amatu. Televīzija, laikraksts, daudzo pilsētas draudžu pārstāvji, pašvaldība… no visa karsti teiktā es atceros šos vārdus – tā nav tikai jūsu baznīca, tā ir mūsu visu baznīca! Jā, es nodomāju – rajona centra baznīca! Redz, kā! Savā ziņā Gulbenes vizītkarte! Gulbenes sākuma vēsturiskais epicentrs – pirmais pilskalns, pirmais cietoksnis, pirmā centrālā baznīca. Viens no Eiropā nedaudzajiem Lutera pieminekļiem arī stāv pie šī dievnama! Un tomēr, un tomēr… iespaids veidojas, it kā tas viss atrastos kādā dziļā padomijas kolhoza nostūrī. Es domāju, kādai gan būtu jāizskatās Eiropas valsts rajona centra baznīcai, nu, labi, – arhitektūras piemineklim – vai šādam!?
Domājot vispār par baznīcām mūsu zemē un iemesliem, kāpēc tās ir daudzviet tādas, protams, ir minams ka baznīca ir šķirta no valsts, bet taču nereti arī atgrūsta! Otrkārt, baznīcai agresīvais padomju režīms ir aizgājis, bet padomju cilvēki tik daudzos ir palikuši! Savā ziņā baznīcas paskats ir vispārēja vizītkarte visas nācijas garīguma līmenim. Vai cilvēks nav šķirts arī no garīgā vispār? Es domāju, kas varētu būt tas ļaunums, ko baznīca ir nodarījusi šai zemei un tautai, un valstij, kas liktu vairumam tā vairīties no dievnama kā no spitālīgā vīra ceļmalā. Es mēģinu minēt, ko Gulbenes dievnama celiņš, kas ved pie pieminekļa kritušajiem par šīs valsts brīvību (šīs draudzes locekļiem), būtu nodarījis šīs valsts kopējai panorāmai, un tomēr nerodu atbildi.
Un tomēr situācijas mēdz būt dažādās vietās dažādas. Kāds mans amata brālis brīvi stāsta par auglīgu sadarbību ar kādu samērā neliela rajona pašvaldību. Bez nosarkšanas kompleksiem baznīcas vide ir iekļauta pašvaldības budžetā, un, jāsaka, baznīca veidojas par komfortablu garīgās un kultūras dzīves centru tajā vietā, vides simbolu. Sadrupušas grīdas, aukstas telpas un puspuvuši logi platiem soļiem paliek šī dievnama pagātnē. Interesantas sadarbības starp baznīcu, pašvaldību un celtniecības firmām notiek arī citos Latvijas novados, kas nesīs labumu visam reģionam. Taču gribu teikt, ka to nedara tikai nauda vien, bet vispirms reāla attieksme – tā ir ne tikai jūsu baznīca, bet arī mūsu visu baznīca.
31.martā Gulbenē viesojās mūsu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, ievedot amatā iecirkņa prāvestu Ati Grīnbergu. Patīkams pārsteigums bija ieraudzīt viesu pulkā arī Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāju! Jānis Vanags izteica vēlējumu, lai Dievs dod, ka reiz, iebraucot Gulbenē, visam pāri slietos redzams atjaunotais baznīcas tornis.
Es domāju, svarīgi ir ieraudzīt, ka baznīca ir ne tikai vieta, kurai formāli pieskrūvēt pieminekļa zili bato plāksnīti pirms tā pārvēršas kulturālās drupās, bet arī ir vieta, kas atstāj pozitīvu un svētījošu iespaidu vispār uz apkārtnes dzīvi un norisēm. Baznīca ir vieta, kur cilvēks var pozitīvi risināt savas dzīves visai problemātiskās lietas. Baznīca ir pasaules radītāja vēstniecība virs zemes, kas nodota cilvēku pārziņā un atbildībā.
Es redzu, ka Gulbenes vēsturiskais dievnams ir vajadzīgs cilvēkiem – par to liecina augošā draudze un dažreiz vietu trūkums Ziemsvētku un citu svētku dievkalpojumos. Bet vai šis dievnams ir vajadzīgs Gulbenei – tas ir jautājums, ko es gribu uzdot Gulbenei kā tādai. Draudzes ziedojumi vien nevar sacensties ar augošajām celtniecības izmaksām. Arī pastāvīgi atteiktie projekti rada draudzē nospiedošu sajūtu. Atbildes var sūtīt ikviens gulbenietis, Gulbenes uzņēmējs konkrētu ziedojumu formātā konkrētu bezjēdzību novēršanai konkrētajā celtnē. Man personīgi ir tāda sajūta, ka tomēr esam vieni un ka man vairāk nav ko zaudēt, tāpēc vēršos pie katra gulbenieša, iedrošinot – ir iespēja apliecināt, vai tas ir “to tur” dievnams vai arī visu mūsu dievnams. Ņemot vērā, kā daži dievnami pārdzīvo daudzus cilvēkus, domāju, ka ziedošana nebūtu slikts piemiņas moments jebkuram cilvēkam – lūk, šī cilvēka ziedojums ir iemūžināts Dieva nama celtnē tur vai citur par dziedinājumu no sagrāves. Kas Dieva namu uzceļ, to Dievs uzcels – teicis Mārtiņš Luters. Ko teiksi tu?
Baznīcas problēmvietas ir: jumta rekonstrukcija; grīdas seguma izveidošana; logu, durvju restaurācija; logu, durvju izgatavošana baznīcas torņa 1.stāvā; māmiņu istabas izveidošana turpat; pasākumu zāles izveidošana torņa 1.stāvā; jauns zvanu tornis; ceļu klājuma izveidošana ap baznīcu.
Draudzes konts Hansabankā ir LV12HABA0551012163989, Gulbenes ev. lut. draudze. Gaidām ikvienu arī svētdienās dievnamā.
