Ir bērni, kam neveicas lasīšana, bet vecāki nemaz neapzinās, ka viņu bērnam ir logopēdiskas problēmas. Līdzīgi bija arī lizumnietei Gunai Vaivarei un viņas dēlam Edžum.
Ir bērni, kam neveicas lasīšana, bet vecāki nemaz neapzinās, ka viņu bērnam ir logopēdiskas problēmas. Līdzīgi bija arī lizumnietei Gunai Vaivarei un viņas dēlam Edžum.
“Es nekad nedomāju, ka manam bērnam ir logopēdiskas problēmas. Viņš ļoti labi runā, bet nelasa. Jāsaka paldies Tirzas pamatskolas skolotājai Ligitai Bumburei, kas mums ieteica meklēt palīdzību. Puika minūtē lasīja 20 vārdus, bet tobrīd viņam jau bija jālasa tekoši. Sapratām, ka mēs vienkārši netiksim galā, lai arī ļoti centāmies un strādājām papildus,” stāsta G.Vaivare.
Pirmais ceļš Vaivaru ģimeni veda pie ģimenes ārsta, kurš norīkoja doties uz Rīgu pie psihiatra. “Izgājām IQ testus un saņēmām norīkojumu uz medicīniski pedagoģisko komisiju, kura atzina diagnozi – disleksija. Pie mums, laukos, cilvēki par to neko nezina, taču tādēļ nevajag nobīties, bet vajag meklēt palīdzību. Es gribu iedrošināt arī citus vecākus nenorakstīt savu bērnu pirms laika, bet cīnīties,” saka Edžus mamma.
Šobrīd Edžus jau gadu mācās Rēzeknes logopēdiskajā internātpamatskolā. Ikdienā bērni mācās tāpat kā parastas mācību iestādes audzēkņi, bet pēcpusdienā viņi darbojas kopā ar diviem klases audzinātājiem, kas viņiem paskaidro vielu, palīdz apgūt mācību priekšmetus, kā arī kontrolē mācību procesu. Ar bērniem skolā darbojas arī logopēds.
“Edžus šobrīd mācās 6.klasē. Pa gadu es ne reizi vairs neesmu no viņa dzirdējusi teikumu – mammu, man ir dumja galva. Savulaik, kad bērns saprata, ka ir citādāks nekā pārējie klases bērni, tas viņu psiholoģiski sāka graut. Tagad viņš ir apmierināts ar dzīvi, un pamazām ir manāma arī attīstība,” stāsta zēna mamma.
“Ja vecāki laikus pamana, ka ir problēmas un bērns sāk mācības šādā skolā, pirmo četru gadu mācību vielu viņš apgūst piecos gados. Šajā skolā bērni mācās lēnāk, lai uz pamatskolu dotos ar stabilāku bagāžu. Katru gadu pavasarī bērnus izvērtē medicīniskā komisija. Ja situācija ir uzlabojusies, bērns atgriežas parastā mācību iestādē, ja ne – turpina mācīties turpat. Taču arī šajā skolā bērni raksta tādus pašus valsts pārbaudes darbus, kārto tādus pašus eksāmenus un saņem tādu pašu dokumentu par pamatizglītību.”
Šo bērnu attīstības veicināšanai viens no elementārākajiem veidiem ir visvienkāršākā teksta pārrakstīšana datorā. “Visi logopēdiskie centri atrodas pirkstu galos. Darbojoties pa taustiņiem, bērns attīsta sevi. Klasē, kurā viņi strādā pēcpusdienā, diemžēl nav datoru, taču tie ļoti noderētu, bērni varētu attīstīt iemaņas valodas pareizrakstībā, tādēļ gribētos aicināt uzņēmumu un iestāžu vadītājus savus nolietotos datorus dāvināt Rēzeknes logopēdiskajai internātpamatskolai, lai bērni spēj mācīties un pēc tam tālāk integrēties darba tirgū,” aicina G.Vaivare.
Ja kāds ir nolēmis palīdzēt bērniem, dāvinot datoru, lūgums sazināties ar G.Vaivari pa tālruni 26362809.
